Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Trinklberijas kundze neizcēlās ar īpašu gudrību, tomēr viņas labestība pilnībā atsvēra spoža prāta trūkumu. Un tas bija ļoti labi, ka viņa mazotnē tiešām rūpējās par Mol­liju un Rokiju, jo, ja viņa nebūtu to darījusi un par bērniem būtu gādājusi tikai nejaukā Aderstones jaunkundze, tie būtu uzauguši ar domu, ka visa pasaule ir ļauna, un līdz ar to paši būtu kļuvuši ļauni. Tomēr bērni uzauga, ucināti uz tuklās Trinklberijas kundzes ceļgala un iemiegot pie viņas dziedātajām šūpuļdziesmām. Viņa tos smīdināja un noslaucīja to acis tad, kad tie raudāja. Kad bērni naktīs vai­cāja, kāpēc viņi ir pamesti, Trinklberijas kundze tiem teica: kāda riebīga dzeguze ir izgrūdusi jūs no dzimtās ligzdas. Un tad viņa tiem dziedāja kādu savādu šūpuļdziesmu. Tā skanēja šādi:

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Ja arī Mollija vai Rokijs kādreiz bija ņēmuši ļaunā sa­viem vecākiem, lai nu kas viņi ari būtu, ka viņi tos pa­metuši, Trinklberijas kundzes dziesma bērnus mierināja.

Taču Trinklberijas kundze vairs nestrādāja bāreņu namā. Tiklīdz Mollija un Rokijs bija tikuši ārā no autiņiem, Trinkl­berijas kundze tika aizraidīta. Tagad viņa iegriezās tikai reizi nedēļā, lai palīdzētu uzkopt telpas un mazgātu veļu. Mollija un Rokijs vēlējās, kaut pie durvīm tiktu atrasts vēl kāds zīdainis, lai Trinklberijas kundze varētu atgriezties, bet neviens vairs neuzradās. Tika gan atvesti mazi bērni, taču tie jau bija tādi, kas staigā un runā, un, lai ietau­pītu naudu, Aderstones jaunkundze viņiem par auklēm izmantoja Molliju un Rokiju. Tagad mazākajam bāreņu nama bērnam Rūbijai bija pieci gadi, un viņai jau sen vairs nevajadzēja autiņus, pat ne naktī.

Iestājās vakars.

Mollija neskaidri dzirdēja, kā tālumā pulkstenis ar dze­guzi Aderstones jaunkundzes istabā nosit seši.

-     Mēs tiešām kavējam, viņa teica, ātri paķerdama rīta­kleitu no durvju āķa.

-     Nu šī gan būs nikna, piekrita Rokijs, viņiem skrienot pa galeriju. Abi prasmīgi pārvarēja šķēršļu joslu, proti, ceļu lejup pa kāpnēm; šo maršrutu viņi bija mērojuši jau tūkstoš reižu. Kājām slidot pa vaskoto linoleja grīdu, bērni aši pagriezās gar stūri un nolēkšoja lejup pa kāpnēm. Uz pirkstgaliem un bez elpas viņi šķērsoja halles akmens grīdu aiz televīzijas telpas, devās uz sanāksmju zāli, kuras sie­nas rotāja ozolkoka paneļi, un klusi ielavījās iekšā.

Gar sienām ierindā stāvēja deviņi bērni, no kuriem četri bija jaunāki par septiņiem gadiem. Mollija un Rokijs no­stājās ierindas beigās blakus diviem draudzīgiem piecgadniekiem Rūbijai un Džinksam cerībā, ka Aderstones jaunkundze sarakstā vēl nav nonākusi līdz viņu vārdiem. Mollija palūkojās uz naidīgajām vecāko bērnu sejām sev pretī. Pati nejaukākā meitene bāreņu namā Heizla Hakerslija piemiedza acis, uzlūkodama Molliju. Gordons Boilss žestikulēja, it kā pārgriežot sev rīkli ar iedomātu nazi.

-     Rūbija Eibla? lasīja Aderstones jaunkundze.

-      Jā, Aderstones jaunkundz, nopīkstēja sīkā Rūbija aiz Mollijas.

-     Gordons Boilss?

-      Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordons, novaikstldamies pret Molliju.

-     Džinkss īmss?

Rūbija iegrūda Džinksam sānos.

-Jā, Aderstones jaunkundz, viņš atsaucās.

-     Rodžers Fibins?

-             Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordonam blakus stāvošais kalsnais, garais zēns, ļauni vērdamies Mollijā.

-    Heizla Hakerslija?

-    Šeit, Aderstones jaunkundz.

Molliju pārņēma atvieglojums. Nākamais bija viņas vārds.

-    Gerijs Ouklijs?

-            Šeit, Aderstones jaunkundz, svepstēja septiņgadī­gais Gerijs, stumjot roku kabatā, no kuras, kā viņš juta, gatavojās izbēgt viņa pieradinātā pele.

-    Sintija Redmona?

-            Šeit, Aderstones jaunkundz, attrauca Sintija, pamā­dama Heizlai.

Mollija gaidīja, kad gan tiks nosaukts viņas vārds.

-    Kreigs Redmons?

-            Šeit, Aderstones jaunkundz, noņurdēja Sintijas dvī­ņubrālis. Šķita, ka Aderstones jaunkundze ir aizmirsusi Molliju. Meitene jutās atvieglota.

-    Džemma Peitela?

-    Šeit, Aderstones jaunkundz.

-    Rokijs Skārlets?

-    Šeit, aizelsies atbildēja Rokijs.

Aderstones jaunkundze aizcirta ciet reģistrācijas žur­nālu. Kā parasti, Mollijas Mūnas šeit nav.

-            Bet es tagad esmu šeit, Aderstones jaunkundz. Mol­lija nespēja tam noticēt. Lai ari kā Aderstones jaunkun­dzei būtu gribējies viņu pieķert, tomēr viņas vārds bija jānosauc.

-            Tagad neskaitās, sakniebtām lūpām teica Adersto­nes jaunkundze. Tev šovakar jāmazgā trauki. Edna tie­šām priecāsies par brīvu vakaru.

Mollija nepatikā pievēra acis. Doma par to, ka šovakar jānotiek kam īpašam, bija pilnībā zudusi. Rādījās, ka va­kars būs tāds pats kā visi citi pilns nepatikšanu.