Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Pēc pusdienām Mollijas klasesbiedri pārģērbās, lai skrie­tu krosu. Gāza spēcīgs lietus, un celiņi, kas veda augšā pakalnā, prom no skolas un mežos, bija mālaini un sli­deni. Lietus lāses ritēja lejup pa ģērbtuves logiem, kamēr Mollija meklēja pazudušo kedu. Kad viņa to beidzot bija atradusi un abi ar Rokiju devās ārā lietū, pārējie jau bija gabalā. Rokijs gribēja panākt citus, bet tas nācās grūti, jo zeme bija slidena. Pēc skrējiena caur dubļaino mežu Mol­lijai bija nepieciešama atelpa un Rokijs bija sācis sēkt. Tā nu viņi apsēdās uz soliņa zem koka, lai mazliet atpūstos. Viņu sporta kurpes bija izmirkušas un kājas aukstas un slapjas, bet gumijotajās virsjakās bija karsti. Rokijs savējo novilka un aptina ap gurniem.

-    Nu, laižam, teica Rokijs. Skrienam uz priekšu. Ci­tādi mēs atpaliksim.

-     Bet kāpēc mēs nevarētu vienkārši iet atpakaļ? ie­minējās Mollija.

-     Mollij, Rokijs sāka dusmoties, vai tad tu tiešām gribi nepatikšanas? Traka esi, vai?

-     Es neesmu traka, man tikai nepatīk skriet.

-     Nu beidz, Mollij, skrienam.

-     Nē, man vienkārši… negribas.

Rokijs piešķieba galvu un pētoši ieskatījās meitenē. Pēdējās desmit minūtes viņš bija pavadījis, meklēdams Mollijas kedu, līdz ar to nokavējis ari pats, un nu tā gribēja sagādāt viņam vēl lielākas nepatikšanas.

-     Mollij, viņš saniknots teica. Ja tu tagad nenāksi, mums to var likt noskriet divreiz. Kāpēc tu nevarētu vis­maz pamēģināt?

-    Tāpēc, ka man tas nepadodas un es to negribu.

Rokijs neizpratnē blenza viņā. Tu zini, ka tev padotos

skriešana, ja vien tu pacenstos. Ja tev skriešana padotos labāk, tev tā patiktu, bet tu pat negribi pamēģināt. Ro­kijs pavērsa skatienu augšup uz lietus mākoņiem virs gal­vas. Un tāpat ir ar daudz ko no tā, ko mēs darām. Ja tev kaut kas nepatīk, tu vienkārši atmet tam ar roku. Un tad tev tas vairs nepadodas, un tāpēc tu ari vairs nemēģini to darīt, un tad tas tev padodas vēl sliktāk, un tad…

-    Aizveries taču, Rokij! Mollija bija pārguruši, un vis­mazāk jau nu viņa šobrīd vēlējās uzklausīt sava labākā drauga lekciju. Patiesībā meiteni pārsteidza tas, ka Rokijs tā noskaitās. Parasti viņš bija tik saprotošs un iecietīgs. Ja zēnu kaut kas kaitināja, viņš to vienkārši laida gar ausim vai pagāja tālāk.

-Turklāt,-turpinājaRokijs,-tuiekulsies nepatikšanās. Viņš dziļi ievilka elpu. Un vai zini ko? Man ir apnicis, ka tu visu laiku iekūlies nepatikšanās. Taču liekas, ka tev tas patīk. Rādās, ka tu gribi kļūt arvien nepopulārāka.

Mollijas sirds pārsteigumā sarāvās, kad tajā iedzēla drauga negaidītie vārdi. Rokijs nekad nebija viņu kriti­zējis.

-    Tu jau pats neesi neko populārs, Rok Skārlet, viņa atvairīja uzbrukumu.

-    Tāpēc, ka es parasti esmu kopā ar tevi, Rokijs lietišķi noteica.

-    Varbūt tas ir tāpēc, ka ari tu nevienam īpaši nepatīc, Mollija atcirta. Es gribu teikt, ka ari tu neesi nekāda pil­nība. Tu esi tik sapņains, ka šķiet tu dzīvo uz kādas citas planētas. Patiesībā sazināties ar tevi ir tāpat kā censties piekļūt citplanētietim. Un tev nevar uzticēties. Dažkārt man nākas gaidīt stundām, kamēr tu savācies. Tāpat ari vakar man nācās gaidīt mūžību pie skolas ģērbtuvēm. Bet beigās tu uzrodies tā, it kā būtu tieši laikā. Un tu esi tik no­slēpumains, ka tas jau ir gandrīz blēdīgi. Kur tu biji vakar pēc skolas? Pēdējā laikā tu allaž kaut kur pazūdi. Varētu jau domāt, ka es esmu dīvaina, tomēr tevi visi uzskata par tikpat savādu. Tu esi kā dīvains, klejojošs dziesminieks.

-     Un tomēr es viņiem patīku vairāk par tevi, tas jau nu ir pavisam droši, Rokijs pašpārliecināti noteica un aizgriezās.

-    Ko tu teici?

-     Es saku, Rokijs pacēla balsi, ka es viņiem patīku vairāk par tevi.

Mollija piecēlās, apveltot Rokiju ar pašu riebīgāko ska­tienu, uz kādu bija spējīga.

-     Es eju, viņa sacīja, ja jau tagad zinu, ka, pēc ta­vām domām, tu esi tik ļoti labāks par mani. Un vai zini ko, Rokij? Tu vari skriet pakaļ visiem tiem pārējiem. Ej un kļūsti vēl populārāks! Neļauj man sevi aizkavēt.

-     Nu nesatraucies taču tik ļoti. Es tikai centos tev pa­līdzēt, Rokijs sadrūmis taisnojās. Taču Mollija jau bija sa­niknota. Viņa jutās tā, it kā iekšā kaut kas būtu pēkšņi sa­lūzis. Viņa pati apzinājās, ka nav tik iecienīta kā Rokijs, bet viņa negribēja to dzirdēt. Bija jau tiesa visi vienmēr vai­noja viņu, bet nekad Rokiju. Viņš bija neaizskarams, paš­pārliecināts, viņu bija grūti sarūgtināt, un viņam patika sapņot. Heizla ar savu bandu grieza viņam ceļu, un viņam skolā bija daudz draugu. Citi bērni klusībā vēlējās viņam līdzināties. Tagad Mollija viņu ienīda par nodevību. Viņa uzlūkoja to zvērojošām acīm, bet viņš piepūta vaigus, it kā teiktu: "Tu mani tracini."

Novēlu tev to pašu. Un, šitā uzpūties, tu izskaties vien­kārši stulbi. Varbūt kādam no taviem jaunajiem draugiem tas liksies forši. Jau strauji soļojot prom no Rokija, viņa kliedza: Man riebjas šī vieta, īstenībā es pat nevaru ie­domāties vēl sliktāku vietu pasaulē par šo. Mana dzīve ir vienkārši ŠAUSMĪGA.