Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Vira deguns bija uzrauts un apaļā seja noslēdzās ar dubultzodu. Melnie, taukainie mati sāka augt kaut kur galvas vidū un nokarājās līdz pleciem. Bārda veidoja ne­lielu, smailu, melnu trijstūri tieši zem apakšlūpas, bet ūsas bija apgrieztas un ieeļļotas. Acis bija izvalbītas, un seja saulē iedegusi. Visā visumā viņš izskatījās pēc ļoti neglīta jūras lauvas un, kā iedomājās Mollija, nemaz ne­līdzinājās tādam cilvēkam, kādam, pēc viņas domām, būtu jāizskatās profesoram.

-    Un tā? viņš kareivīgi vaicāja. Vai jūs to vēl neesat atradusi?

-    Vēl ne, man ļoti žēl, Nokmana kungs, šķiet, ka tā būs pie kāda lasītāja. Ak tu mīļo stundiņ! Ak, tas tiešām ir ļoti nepatīkami. Bibliotekāre sāka rakņāties pa galda atvilktni. Profesor Nokman, varbūt pagaidām jums vajadzētu pa­ņemt savu čeku atpakaļ.

-    ES NEGRIBU ATPAKAĻ SAVU ČEKU, nodārdināja ne­glītais vīrietis. KAS JŪS, SASODĪTS, ESAT PAR BIBLIOTE­KĀRI, JA JUMS ZŪD GRĀMATAS!

Profesors Nokmans dusmīgs sāka trakot. Es gribu to grāmatu! Esmu par to samaksājis. Es dabūšu to grāmatu! Viņš metās pie ejas, kur bija grāmatas no G līdz I. Varbūt kāds idiots nogrūdis to nepareizā vietā.

Bibliotekāre nervozi dldljās krēslā, kamēr vīrs pūzdams un šņākdams gāzelējoties mētājās starp plauktiem. Tagad viņš jau bija tieši Mollijas plaukta otrā pusē, tik tuvu, ka meitene būtu varējusi viņam pieskarties. Viņš oda pēc ve­ciem hamburgeriem un tabakas. Ap resno kaklu zelta ķēdē karājās medaljons ar skorpionu, iegrimis krūšu spalvās. Zelta skorpionam acs vietā bija dimants, kas uztvēra gais­mas atspulgu un pamirkšķināja Mollijai. Profesora tuklais, garnagotais pirksts draudīgi brauca pa augšu plauktam, kurā atradās grāmatas no T līdz W.

-    Nu labi, viņš pēkšņi paziņoja. Nu labi. Acīmredzot tās te nav, tāpēc rīkosimies šādi. Jūs, viņš teica, soļodams atpakaļ pie bibliotekāres galda, agresīvi tēmējot uz viņu ar pirkstu tā, ka nags gandrīz iedūrās nabadzītei starp acīm, jūs pārbaudiet visu ar saviem kolēģiem un noskaidrojiet, kas noticis ar manu grāmatu. Tiklīdz ko uzzināt, zvaniet man. No aizmugures kabatas viņš izvilka čūskādas maku un no tā vizītkarti. Viņš kaut ko uzrakstīja tās aizmugurē.

-    Esmu apmeties Braiersvilas viesnīcā. Jūs piezvanīsiet un informēsiet mani. Un jums noteikti jādabū tā grāmata atpakaļ. Man tā vajadzīga ļoti svarīgam zinātniskam pē­tījumam. Mans muzejs būs ārprātā, ja padzirdēs, ka tā nozaudēta. Lai gan tur, protams, neviens neko neuzzinās, ja jūs to atradīsiet. Vai es izteicos pietiekami skaidri?

-    Jā, profesor.

Profesors paķēra aitādas kažociņu un, nikni ņurdēdams, atstāja bibliotēku.

Bibliotekāre iekoda lūpā un tad sāka kārtot matadatas matu mezglā. Ārā ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis. Mollija uz ceļiem aptupās uz grīdas. Tieši viņas priekšā liels Y burts norādīja uz Y plauktu sākumu. Y Y. Kāpēc gan?

Kāpēc neglītajam vīram tik ļoti bija vajadzīga šī grā­mata? Viņš bija apgalvojis, ka ir samaksājis par tās iz­nomāšanu, kaut arī šī grāmata atradās neiznomājamo grāmatu nodaļā. Tai jābūt ļoti interesantai. Daudz inte­resantākai, sprieda Mollija, nekā grāmatām par jahtām, jodelēšanu vai ipnozi [5] . Ipnoze? Mollija palūkojās uz grā­matu tieši sev priekšā. Tās muguriņa bija apskrandusi, tā ka pirmais nosaukuma burts bija pazudis. Pēkšņā ap­skaidrības zibsnī Mollija atskārta, ka pirmais burts ir bijis H. Vai šī varētu būt pazudusī grāmata?

Viņa ātri izvilka no plaukta smago, ādā iesieto grāmatu un, ar zaglīgu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nevēro, atvēra vāku.

Tur senlaicīgā drukā bija rakstīts:

HIPNOZE

Senlaiku māksla, ko skaidrojis doktors H. Logans Izdevējs Ārkraits un dēli 1908

Mollijai nemaz nevajadzēja skatīties tālāk. Viņa klusi aizvēra grāmatu, ietina to žaketē un, kamēr bibliotekāre kaut ko meklēja galda skapītī, ātri atstāja bibliotēku. Un tas bija otrs savādais notikums šajā nedēļā.

CETURTĀ NODAĻA

Arvien pieaugošā satraukumā Mollija devās atpa­kaļ pa Braiersvilas ielām, tad pāri laukiem uz bā­reņu namu. Lietus bija mitējies, bet, lai nu kā, hipnozes grāmata bija cieši ievīstīta viņas žaketē. Bija tikai tējas laiks, bet pelēkās novembra dienas gaisma jau sāka dzist. Mežos skaļi sakliedzās fazāni, gatavodamies uz dusu, un truši metās meklēt patvērumu, kad Mollija gāja garām.

Kad viņa tuvojās Hārdvikas namam, mūra ēkas logos jau mirdzēja gaisma. Aiz plānā aizkara otrā stāva logā Mollija varēja izšķirt sakrokoto Aderstones jaunkundzes siluetuviņa apmīļoja nejaukā rakstura mopseni Petulu*.

Mollija pie sevis pasmaidīja un atgrūda vaļā dzelzs vār­tus. Kad viņa gāja pa grantēto celiņu, atvērās bāreņu nama sānu durvis. Tā bija Trinklberijas kundze. Viņa aplika apa­ļīgās rokas ap Molliju apskāva viņu.

-     Ak, s-sveika, Mollij, mazulīt! Tu esi atpakaļ. Vismaz tagad es tevi s-satiku. K-kā tev iet? Viss kārtībā?

-    Jā, gandrīz vai, atteica Mollija, atbildot apskāvie­nam. Mollija labprāt būtu izstāstījusi Trinklberijas kun­dzei par grāmatu, tomēr nolēma, ka labāk ne. Kā jums iet?