Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Viņa uzkāpa pa granīta pakāpieniem, pagāja garām akmens lauvām to augšgalā un iegāja priekštelpā. Koka grīdas vaskojuma saldenā smarža viņu mirklī darīja kā­das desmit reizes mierīgāku. Viņa noslaucīja kājas un devās pie bibliotēkas ziņojumu dēļa, kur bija ziņas no ārpasaules. Šonedēļ kāds vēlējās pārdot ūdensgultu, bet kāds cits meklēja mājas kaķēniem. Vēl tur bija sludinājumi par jogas kursiem, tango stundām, ēdienu gatavošanas māclbstundām un ekskursijām. Pats lielākais sludinājums vēstīja par Braiersvilas bērnu talantu konkursu, kam bija jānotiek nākamās nedēļas nogalē. Tas Mollijai atgādināja par Rokiju, jo viņš gatavojās piedalīties konkursā ar kādu paša sacerētu dziesmu. Mollija cerēja, ka Rokijs uzvarēs, taču tad, atcerējusies, ka abi sastrīdējušies, uzreiz lika sev aizmirst par šim cerībām.

Viņa klusi atvēra bibliotēkas durvis. Bibliotekāre sēdēja pie galda un lasīja grāmatu. Viņa uzlūkoja Molliju un pa­smaidīja.

Ā, sveika, viņa sacīja, laipnajām, zilajām acīm nomirgojot aiz brillēm. Kad caur durvīm ieraudzīju tavu skolas formas tērpa žaketi, nodomāju, ka tas ir tavs draugs. Viņš te tikko diezgan ilgi nosēdēja. Prieks tevi atkal re­dzēt.

Mollija atsmaidīja. Paldies, viņa pateicās.

Bibliotekāres draudzlgums viņai likās dīvains. Mollija nebija pieradusi, ka pieaugušie varētu būt laipni pret viņu. Viņa neveikli novērsās no sievietes skatiena un sāka lasīt brošūras, kas bija sakrautas avīžu galda priekšpusē; vienā no tām kāda gados vecāka dāma ar iestīvinātu rozā frizūru lasīja žurnālu, kura nosaukums bija "Suņu parāde".

Tātad bibliotēka bija tā vieta, uz kuru Rokijs mēdza paslepus lavīties. Mollija atkal prātoja, vai tas varētu būt tāpēc, ka draugs cenšas no viņas izvairīties. Tad meitene nolēma vairs neuztraukties un devās pie grāmatu plauktu rindām, pa ceļam paķerot spilvenu no kāda krēsla.

Mollija gāja pa eju starp augstajiem plauktiem. No A līdz C, no D līdz F. Plaukti bija piekrauti grāmatām, nereti pat divās rindās. Mollija pie sevis domāja, ka dažas no tām noteikti nav skartas vairākus desmitus gadu. Viņa pagāja garām no G līdz I, tad no J līdz L. No M līdz P, no Q līdz S,

no T līdz W

un no X līdz Z.

Z Mollijas iemīļotākā vieta. Sadaļa no X līdz Z atradās bibliotēkas pašā tālākajā galā, kur telpa kļuva šaurāka un bija vieta tikai vienam īsam plauktam. Starp plauktu un sienu bija mājīgs stūrītis, kuru apsildīja zem grīdas esošā caurule un apgaismoja atsevišķa spuldzīte. Paklājs te bija mazāk nodilis, jo šeit gandrīz neviens nenāca nebija taču daudz autoru vai tēmu, kas sāktos ar X, Y vai Z. Laiku pa laikam kāds šeit ieradās, lai meklētu kaut ko par zooloģiju vai kāda autora grāmatu, kura uzvārds sāktos ar Z. Tomēr tas nenotika pārāk bieži.

Mollija novilka žaketi un atgūlās, nolikusi galvu pie Y un kājas pie Z. Grīda bija silta, un attālā ritmiskā ēkas apkures katla dunoņa kopā ar bibliotekāres nomierinošo balsi, runājot pa telefonu, palīdzēja Mollijai elpot mierīgi, un drīz vien viņa gulēja uz grīdas, iztēlojoties, ka atkal lidinās izplatījumā. Tad viņa iegrima miega skavās.

Viņu uzmodināja kaut kāda jezga. Kāds vīrietis ar ame­rikāņu akcentu bija ne pa jokam satrakojies, un viņa piesmakusī balss ik mirkli pieņēmās skaļumā.

Es nespēju tam noticēt, runātājs dārdināja. Es gribu teikt, ka tas nav iespējams. Pirms dažām dienām es vienojos ar jums pa telefonu. Es jums pārskaitīju naudu par grāmatu un lidoju šurp no Čikāgas, lai to saņemtu. Es esmu pieveicis trīstūkstoš jūdžu, un jūs pa to laiku ņemat un to pazaudējat. Kas ši īsti ir par iestādi, ka var darboties tik nejēdzīgi?

Molliju pārņēma pavisam neparasta sajūta. Sukas sa­ņēma kāds cits, nevis viņa. Bibliotekāres rāmā balss kļuva nervoza.

-    Es atvainojos, profesor Nokman, bet tiešām nespēju iedomāties, kas ar to varētu būt noticis. Vēl pagājušo ne­dēļu šo grāmatu redzēju pati savām acīm. Ja nu vienīgi kāds to ir paņēmis… Lai gan tā vienmēr ir atradusies slēgtajā nodaļā, tā ka nevarētu būt… ak kungs… Paska­tīšos kartītēs!

Mollija zagšus palūkojās caur plauktiem, lai redzētu, kas te ceļ tādu troksni. Pie galda bibliotekāre drudžaini pārlapoja kartītes kastē, pazemīgi raugoties tajās, it kā lūgtos, lai kāda no tām izskaidrotu, kur palikusi pazudusi grāmata. Mollija labi zināja, kā viņa pašlaik jūtas.

-    Vai jūs teicāt, ka to sarakstījis Logams? viņa jautāja uztraukuma pilnā balsi.

-   Logans, raupjā balss viņu izlaboja. Un nosaukums sākas ar H.

Mollija uzslējās uz ceļgaliem, lai paskatītos caur kādu augstāku plauktu un pavērotu, kāds šis vīrs izskatās. Bija redzama viņa vidusdaļa, mucai līdzīgs vēders havajiešu kreklā, uz kura attēlotas palmas un ananasi. Mollija paslējās vēl vienu plauktu augstāk. Kreklam bija īsas pie­durknes, un uz vīrieša spalvainās rokas mirdzēja dārga izskata zelta pulkstenis. Viņa plaukstas bija mazas un tuk­las, bet nagi atbaidoši gari. Viņš nepacietīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu.

Mollija pavirzījās augšup vēl par vienu plauktu.