Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Ak, tikpat labi kā vienmēr. Nedaudz salecos ar H-heizlu, bet kas tev jauns? Skaties, es tev pataupīju kūku! -

* per (angļu vai.) iemīļots dzīvnieks

Trinklberijas kundze parakņājās savā puķainajā adījumu somā. Te būs, viņa teica, sniedzot Mollijai sviestpapīra sainīti. Tā ir š-šokolādes kūka. Vakar izcepu. Viņas briļļu lēcas zibsnīja, uztverot gaismu no vestibila. T-tikai neļauj tai Tujauzinikādai jaunkundzei tevi ar to pieķert.

-     Ai, paldies! Mollija pateicās.

-     M-man nu tagad jāiet, mīļumiņ, Trinklberijas kun­dze teica, cieši ietīdamās vecajā, dīvainajā mētelī, aizpo­gādama tā puķu formā veidotās pogas un noskūpstīdama Molliju. Turies, cālīt! Redzēsimies pēc nedēļas. To pa­teikusi, viņa devās uz pilsētu, bet Mollija gāja iekšā.

Meitene uzlavījās savā guļamistabā, un, kamēr pārējie dzēra tēju, viņai bija laiks noslēpt grāmatu un kūku zem matrača. Tad viņa kāpa lejup uz ēdamtelpu un apsēdās pie maza galdiņa blakus kamīnam.

Parasti Mollija dzēra tēju kopā ar Rokiju, taču šoreiz viņa tā, kurš varētu atvairīt nepatikšanas, šeit nebija. Mollija ēda maizi ar margarīnu, piesardzīgi vērojot Heizlu pie lielā galda telpas otrā pusē. Heizla plātījās, jo bija uz­varējusi krosa skrējienā. Viņas masīvās kājas klāja dubļi; lielā seja aizvien vēl bija sarkana no piepūles, un melnajos matos kā indiāņa spalva bija iesprausts lapains zars.

Mollija zināja, ka tad, ja Heizla viņu ieraudzīs vienu, sāksies uzbrukums. Notiks parastā nejaucība. Heizla iz­teiks dažas ļaunas piezīmes, un Mollija izliksies, ka viņai vienalga. Heizlas izsmiekls kļūs aizvien ļaunāks, līdz viņa būs caurdūrusi Mollijas vairogu. Mollija piesarks vai ari viņas seja sāks raustīties, vai arī vēl ļaunāk viņai kaklā iesprūdis kamols un acīs sariesīsies asaras. Mollijai ļoti grūti nācās nosargāt savu pašlepnumu brīžos, kad uz­bruka Heizla un tās drauģeļi. Mollija ātri iestūķēja pēdējo maizes kumosu mutē un gatavojās iet prom. Taču bija jau par vēlu.

Heizla bija viņu pamanījusi un ļauni iesaucās: Skatie­ties visi, Zona beidzot ir klāt! Vai tu iekriti peļķē, Miega­zāle? Vai uz taciņas pagadījās varde, kas tevi nobiedēja? Vai ari tavas gaļas konservu kājas pārlūza?

Mollija sarkastiski pasmaidīja, cenšoties nokratīt ap­vainojumus.

-     Vai tas būtu tavs vēsais smaidiņš? Heizla ņirdzīgi jautāja. Skatieties visi, Spokacs cenšas izskatīties pēc vēsās meičas!

Mollija ienīda Heizlu lai gan tas tā nebija bijis vien­mēr. Sākumā viņa bija to žēlojusi.

Heizla pirms četriem gadiem bija ieradusies bāreņu namā astoņu gadu vecumā. Viņas bankrotējušie vecāki bija gājuši bojā autokatastrofa, neatstājot viņai neko, pat radiniekus ne. Un tā nu vientuļa un nabadzīga viņa nonāca Hārdvikas namā. Mollija savulaik centās no visas sirds, lai palīdzētu Heizlai justies kā mājās, taču ļoti drīz saprata, ka tā nevēlas viņas draudzību. Heizla bija piespiedusi Mol­liju pie sienas un paskaidrojusi, ka ir par to labāka. Viņa bija pieredzējusi brīnišķīgu ģimenes dzīvi un atcerējās savus vecākus. Viņu nepameta uz sliekšņa kā atkritumu maisu. Viņa nonāca šeit tikai tāpēc, ka traģisks likteņa pagrieziens bija nogalinājis viņas mīlošos vecākus. Ar ne­skaitāmiem stāstiem par savu iedomāto pagātni, Heizla bija slavenība starp pārējiem bērniem. Tomēr pret Molliju un Rokiju viņa bija skarba un indīga. Četrus gadus Heizla bija kaitinājusi, apsmējusi un terorizējusi Molliju. Heizla Molliju kaut kāda iemesla dēļ visu laiku bija nīduši. Un tagad ari Mollija ienīda Heizlu.

-     Es prasu, vai tas būtu domāts kā vēss smaidiņš? Heizla atkārtoja jautājumu.

Četri lielie bērni blakus Heizlai ķiķināja. Gan tuklie dvīņi Sintija un Kreigs, gan arī Heizlas izredzētie līdzgaitnieki

Gordons Boilss un Rodžers Fibins bija vāja rakstura perso­nības, pārāk vāji, lai stāvētu līdzās savai vadonei. Viņiem patika noskatīties, kā Heizla terorizē Molliju.

Heizlai kreisajā pusē, dūres vīstīdams, sēdēja zēns ar taukainiem matiem Gordons Boilss, apsējis ap galvu raibu lakatu. Ar cirkuļa kājas un tintes palīdzību viņš bija izveidojis tetovējumus uz visiem pirkstiem. Uz kreisās rokas pirkstiem varēja lasīt G, 0, R, D, bet uz labās rokas pirkstiem K, I, N, G [6] . no savas vietas mollija izlasīja KING GORD. Kad Gordons nokodās no tējas kūkas, Mollija atce­rējās viņa kroņa gājienu paņemt svaigu maizes šķēli un nošņaukt tajā degunu; to viņš sauca par puņķmaizīti un pēc tam pats arī apēda. Viņam piemita samaitāta iztēle, un par naudu viņš bija gatavs darīt jebko. Gordons bija kā Heizlas mazais sunītis.

No Heizlas pa labi sēdēja pielīdējs Rodžers Fibins. Viņš bija Heizlas informators viņas spiegs. Uzlūkojot zēnu, tērpušos iestīvinātā, baltā kreklā un tīri izmazgātiem matiem, Mollija nodomāja, cik gan ļoti viņš atgādina augumā sarukušu pieaugušo. Smailais deguns un aukstās, pētīgās acis radīja draudīgu iespaidu. Rokijs un Mollija sauca viņu par "ložņu". Un Sintiju ar Kreigu viņi dēvēja par "kloniem".