Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Tas likās pārāk labi, lai būtu patiesība. Mollijai jau tāpat bija piešķirta iesauka Miegazāle, jo visi apgalvoja, ka viņas balss uzdzenot miegu. Un nu šī īpašība izrādījās nevis kaut kas tāds, no kā vajadzētu kaunēties, bet gan talants, ar kuru varētu lepoties. Grāmata turpināja: Ir daži runas vin­grinājumi, kuri jāizrunā fēni un motiotoni. Pavingrinieties.

Tagad Mollija teikumus lasīja skaļi: Man ir bri-ni-šķlga, rā-ma balss. Es esmu rā-ma un pār-liecino-ša. Mana balss ir ļo-oti…

Pēkšņi Mollija izdzirdēja skaļus soļus. Viņa aši aizcirta grāmatu, iestūma to veļas somā un izvilka no tās samīcīto šokolādes kūkas gabalu.

Hadesā bija ieradusies Heizla. Viņa trokšņaini iedimdināja telpā, kurpēm joprojām skaļi klaudzot.

-    Vai, viņa teica, ko tad tu šeit dari, spocene? Dzir­dēju, ka tu mēģini dziedāt. Izbeidz. Tava balss nav skanīga.

-    Es vienkārši dziedāju, meklējot savas zeķes, teica Mollija.

-    Vairāk jau liekas, ka esi te lejā tāpēc, lai pārdomātu, cik ļoti tu nepatīc visiem pārējiem. Heizla no caurulēm savāca savu hokeja tērpu un pagriezās, lai uzlūkotu Mol­liju. Tu taču esi kā zeķe, Miegazāle? Nonēsāta, smirdoša, negribēta, riebiga zeķe. Kāpēc gan tu nevarētu uzstāties talantu konkursā kā Zeķe? Vai, vēl labāk, kā pasaules krop­līgākā persona. Un nodrebinājusies vēl piebilda: Vai! Varu derēt, ka tavi vecāki ir bijuši kroplīgi, Spokacs.

Kad Mollija nekādi nereaģēja, Heizla piemetināja: Jā, starp citu, tu šodien nesatiki savu ērmīgo, smirdošo Trinkl­berijas kundzi. Ar apmierinātu vīpsnu viņa apgriezās un devās prom.

Mollija noskatījās, kā viņa aiziet, tad pasmaidīja un klusi pie sevis noteica: Tikai pagaidi, Heizla Hakerslij, tikai pagaidi.

PIEKTĀ NODAĻA

Nākamā diena bija piektdiena. Mollija pamodās se­šos no rīta, joprojām smaidot, jo bija sapņojusi, ka ir pasaulslavena hipnotizētāja. Kopš šī brīža viņa kala prātam neaptveramus plānus.

Viņa vairs nedomāja iet skolā. Viņa vairs nespēja ap­meklēt Todlijas kundzes stundas, ja zem matrača atradās grāmata ar visiem tās noslēpumiem. Turklāt viņa nedrīk­stēja atstāt grāmatu nepieskatītu. Aizdomu pilnā Ader­stones jaunkundze varētu to atrast. Un, ja viņa ņemtu grāmatu līdzi uz skolu, to pakamptu Heizla.

Kad noskanēja rīta zvans, viņa izlikās, ka to nedzird, un mierīgi gulēja ar aizvērtām acīm pat tad, kad viņu apcie­mot atnāca Rokijs. Kad Heizla jau otro reizi nošķindināja zvanu Mollijai tieši ausī un norāva viņai palagus, Mollija apātiski turpināja gulēt.

-    Nu, kas ir, vai tad galva atkal nedarbojas, Spokace? ņirgājās Heizla.

-    Es nejūtos labi, novaidējās Mollija.

Mollija neaizgāja uz brokastīm. Pārliecinājusies, ka pā­rējie jau ir lejā, viņa sāka darboties. Izlēkusi no gultas, viņa atrāva guļamistabas logu, sagrābstīja pelējumu no akmens sienas un iebēra to plastmasas ziepju traukā. Tad viņa zaļā pelējuma kunkuļus rūpīgi saberza pulverī un izsmērēja to pa seju, lai āda izskatītos slimīgi zaļgana.

Pēc tam viņa izslaucīja ziepju trauku un nolika to atpakaļ pie izlietnes.

Tad meitene rāpus aizlīda uz slimnieku istabu. Tur stā­vēja elektriskā tējkanna, un Mollija to ieslēdza. Jau pēc brīža viņa bija piepildījusi pusi krūzes ar vārošu ūdeni un paslēpusi to zem atzveltnes krēsla. Tad viņa paķēra metāla bļodu un nolika to uz trauku skapja blakus krēslam.

Atgriezusies guļamistabā, Mollija parakņājās skolas somā un atrada kečupa paciņu, kuru bija taupījusi sviest­maizēm. Ielikusi to pidžamas kabatā, viņa atgriezās gultā, jo lamatas jau bija uzstādītas.

Citi bērni jau sāka atgriezties no brokastīm. Gordons Boilss smagi ieslāja Mollijas istabā. Ak tad slima? Te tev būs zāles, viņš teica. Mollijas sirds salēcās, jo pirms Gordona aiziešanas viņa uz kakla sajuta nelielu, pretīgu un mitru zemes pikuci. Pēc tam Mollija pēc balss pazina Geriju un Džemmu, kas bija atnākuši viņu apraudzīt.

-    Varu derēt, ka viņa ir saaukstējusies. Varbūt viņa va­kar tomēr iekrita peļķē, nočukstēja Džemma.

-     Nabaga Mollija. Droši vien viņa saslimusi tāpēc, ka lielie viņu apceļ, teica Gerijs.

-     Mhm. Varbūt iesim pabarot tavu peli?

Beidzot smagiem soļiem ieslāja Aderstones jaunkun­dze.

-    Dzirdēju, ka tu esot apslimusi, viņa vienaldzīgā balsī teica. Tad jau labāk dodies uz izolatoru. Aderstones jaunkundze viņu sakratīja.

Mollija izlikās, ka mostas un, tēlojot tādas galvassāpes un tik lielus gripas simptomus, cik vien iespējams, sekoja Aderstones jaunkundzei pa noplukušo gaiteni garām ci­tiem bērniem, kas bija iznākuši no istabām, lai paskatītos uz viņu. Aderstones jaunkundze lika Mollijai apsēsties pa­cientu izmeklēšanas krēslā. Izvilkusi atslēgu no metāla maciņa, kas bija apjozts viņai ap gurniem, viņa atslēdza kādu atvilktni, atrada termometru un iestūma to Molli­jai mutē. Mollijas sasvīdušie pirksti bija sakrampēti aiz muguras, un viņa no visas sirds vēlējās, kaut Aderstones jaunkundze atstātu šo telpu. Pēc mirkļa viņas vēlēšanās piepildījās.

Būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm. Tad nu redzēsim, vai tu tiešām esi slima. Sūkājot liekos zobus, Aderstones jaunkundze izgāja.