Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mazā sunene ieraudzīja Molliju un izdzirda viņu izdo­dam pazīstamas skaņas. Petula ieklausījās un piešķieba galvu uz vienu pusi. Citkārt sunene būtu rūkusi, jo bērna pienākšana parasti nozīmēja ņemšanu rokās. Un Petulai tas tik ļoti nepatika. Pēc tam viņai vienmēr sāpēja vēders. Dumjā saimniece viņu vienmēr mēdza ņemt rokās, un tas bija tik sāpīgi. Bet šis bērns bija simpātisks. Bērna izdotās skaņas nomierināja. Petula redzēja, ka bērns tuvojas, taču viņai bija vienalga. īstenībā Petula gribēja, lai meitene tu­vojas, lai varētu ieskatīties mīļajās, zaļajās acis. Mopsenei patika, ka meitenes balss liek viņai atslābināties.

Drīz jau Mollija bija tikai kādas pēdas attālumā no Pe­tulas. Mopsenes brūnās acis vērās tieši viņā.

GRRRR-grrrrr-GGRRRR-grrrrr, Mollija no visas sirds centās atdarināt Petulas rūkšanu, cerot un lūdzoties, lai hipnoze iedarbotos. Un tad pēkšņi Petulas acis aizmiglojās, it kā tām priekšā būtu aizvilkti aizkari, lai gan acis visu laiku palika plaši atvērtas. Bija interesanti to vērot. Un vērojot Mollija juta kaut ko siltu, mīksti pūkainu plūstam augšup no pēdām pa visu ķermeni līdz pat matu saknītēm uz galvas. Tā bija doktora Logana aprakstītā saplūsmes iz­jūta. Mollija beidza izdvest skaņas. Petula sēdēja kā suņa izbāzenis, blenžot tukšumā. Mollija bija to paveikusi! Viņa tik tikko spēja tam noticēt. Tas bija satriecoši! Viņa tiešām bija nohipnotizējusi dzīvnieku!

Un tagad, nodomāja Mollija, viņa varētu "iedvest" Petulai savas domas, taču tad vīlusies secināja, ka tas būtu sa­režģīti, jo viņa taču nerunā suņu valodā. Kā viņai gribētos iedvest Petulai, lai tā nosiekalo Aderstones jaunkundzes šerija glāzi vai iekož viņai elkonī, vai lai izvārtās govju mēslos un tad noguļas Aderstones jaunkundzes gultā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā pats labākais, ko varētu iz­darīt Petulas labā. Viņa varētu to atradināt no šokolādes cepumiem, ar kuriem Aderstones jaunkundze viņu mēdza nemitīgi barot. Petula ēda šokolādes cepumus pieraduma un alkatības dēļ, nemaz neapzinoties, ka tie viņai izraisa sliktu pašsajūtu un nelāgu garastāvokli. Mollija kabatā sameklēja pusizlietoto kečupa paciņu.

Petula lūkojās uz meiteni, kura bija pati jaukākā un simpātiskākā persona, kādu viņa jelkad sastapusi. Mei­tene turēja rokā vienu no Petulas šokolādes cepumiem un izspieda uz tā kaut ko nejauku. Kaut ko sarkanu. Petula saprata, ka tam jābūt kaut kam atbaidošam, jo meitene briesmīgi viebās, uzlūkojot sarkano vielu. Un šī viela pār­klāja visu Petulas cepuma virsmu. Tagad cepums izskatījās ļoti negaršīgs. Arī meitenei tā likās. Viņa sāka rīstīties. Un Petula meitenei uzticējās. Savā suņa prātā viņa apzinājās, ka jāatceras tas, ko rāda šī jaukā meitene. Šokolādes ce­pumi ir slikti, slikti, slikti.

Tad meitene noglāstīja Petulas galvu un sunenei viņa patika vēl vairāk. Meitene atkal sāka maigi ņurdēt un aiz­ejot skaļi norējās. Tas lika Petulai iziet no transa.

Petula apmulsusi pakratīja ausis. Viņa neatcerējās, kas noticis pēdējo desmit minūšu laikā, taču tagad jutās ci­tādi. Nezin kāpēc viņu bija pārņēmusi jauna sajūta: viņai vairs negaršoja šokolādes cepumi. Taču viņai ļoti patika meitene, kas sēdēja uz kāpnēm.

Mollija pamāja Petulai.

Laba sunenīte, viņa uzslavēja.

Petulai vēl aizvien sāpēja vēders, bet šī meitene mopsenei patika tik ļoti, ka viņa uzrāpās augšup pa kāpnēm, lai saņemtu glāstu. Viņa luncināja asti, un tā bija jauka sa­jūta, jo asti luncinājusi viņa nebija jau vairākas nedēļas.

Mollija papliķēja Petulu un jutās ļoti apmierināta. Tad viņa devās uz tualeti un aizskaloja ar kečupu noziesto cepumu podā.

Kaut arī Mollijas vēders tajā rītā rūca no izsalkuma, viņa nelikās par to ne zinis. Viņa aizgūtnēm rija hipnotizēšanas grāmatu. Pusdienlaikā pa kāpnēm augšup uzvēdīja ceptu zušu Aderstones jaunkundzes un Ednas pusdienu aromāts. Mollija noskrēja lejā pie Petulas un ar lielu prieku ieraudzīja, ka sunene nav pieskārusies nevienam cepu­mam. Pusdienās Mollija uzēda šokolādes cepumus, tad atgriezās pie grāmatas.

Četros Mollija dzirdēja, kā visi atgriežas no skolas un Aderstones jaunkundze piepilda Petulas cepumu bļodiņu. Kamēr pārējie dzēra tēju, Mollija paņēma trīs cepumus. Vēl pēc pusstundas viņa ārā izdzirdēja piebraucam auto. Mollija palūkojās pa logu, lai paskatītos, kā ierodas ame­rikāņu viesi kalsns, bārdains vīrietis un sieviete ar sārtu šalli ap galvu. Aderstones jaunkundze, tērpusies tirkīzkrāsas kostīmā un demonstrējot savas labākās manieres, žēla­baini nočīkstēja: Sveicināti, nāciet, lūdzu, iekšā. Kādu bridi Molliju pārņēma spēji ilgu uzplūdi. Kaut nu tā būtu viņa, kuru tie izvēlētos un aizvestu prom no šejienes. Pa­ņemtu prom, kā tika paņemti Atlasa Bruņinieks un Mozus Autiņš. Taču viņa apzinājās, ka adopcija notiek reti, un, ja nu ari šodien kādu izvēlēsies, tad tā pavisam noteikti nebūs viņa. Un tomēr tad, kad viņa iedomājās par savu grāmatu, dzīve bāreņu namā nemaz nelikās tik slikta.