Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-            Ņamm, teica Mollija, kaut arī viņas kuņģis griezās otrādi. Flotes recepte?

-            Rādās, ka tu esi atvilkusies, lai dabūtu ko rijamu. Tad nu labāk neesi gan tik sasodīti jiptīga.

-             Tu pati izskaties sasodīti neapmierināta, Mollija pēkšņi teica.

-            Protams, es izskatos sasodīti neapmierināta, Edna atcirta. Es esmu sasodīti neapmierināta. Šitajā ķēķī ir par karstu. Viņa paraustīja balto priekšautu un izpleta rokas, tā atgādinot lielu, resnu tītaru.

-            Apsēdies taču, ierosināja Mollija. Es pamaisīšu to sasodīto zupu, bet tu iekārtojies ērti. Nu, Edna! Tu taču esi to pelnījusi.

Edna aizdomīgi pablenza uz Molliju. Taču kaut kas mei­tenes teiktajā lika atslābināties.

-            Tev būs labāk, ja apsēdīsies, Mollija centās viņu pie­runāt.

Un, būdama slinka pēc dabas, Edna piekrita: Jā, vispār, kāpēc gan ne. Galu galā tu taču divas dienas esi novārtīju­sies pa to nolādēto gultu, kamēr es te pa leju vergoju.

Edna atgāzās virtuves atzveltnes krēslā, izpletuši kājas kā lelle.

-            Varu derēt, ka tā ir ērtāk, teica Mollija, atņēmusi Ed­nai pavārnīcu. Tu nu gan laikam esi trakoti nogurusi.

Edna pamāja. Es esmu… fū! Viņa atzvēlās krēslā un skaļi nopūtās.

-            Pareizi dari, teica Mollija, rāmi uzlūkojot Ednu. Šādi izelpojot, izelpojot dziļi, tu jutīsies… daudz… vieglāk.

-     Mmm, šķiet, ka tev taisnība, piekrita Edna, sēcoši nopūzdamās un aizvērdama acis.

Mollijas runa kļuva lēnāka. Ja… tu… pāris reižu… izelposi… tu… jutīsi… atvieglojumu… un… sajutīsi…, ka vajadzēja… apsēsties.

-Jā, atbildēja Edna, man tiešām bija jāapsēžas. Taču tad viņa atvēra acis. Bišķi pagaidi, tu tiešām esi jiptīga. Man nevajadzētu atstāt tevi tuvu pie rijamā.

Tas viesa nemieru. Varbūt Ednu nemaz nav tik viegli nohipnotizēt. Varbūt vajadzēja paņemt līdzi kādu svārstu, lai pievērstu tam Ednas uzmanību.

-     Būs jau labi, v-āroties tajā sas-odītajā zupā no-beigsies visas bak-tērijas, teica Mollija. Iedvesmas uzplūdos viņa lēni un ritmiski sāka maisīt zupu. Koka pavārnīca riņķoja viņas vārdu ritmā. Edna vēroja karoti. Vai tev ne-šķiet, vaicāja Mollija, ka v-āroties zupā no-beigsies visas bak-tērijas? Nav ko uz-trauk-ties. Mollija spēcīgi koncentrējās, vienlaikus runājot un maisot. Likās, ka Edna grib ko teikt, taču viņas skatiens bija kā piekalts pavārnī­cai, kas maisīja zupu, un viņu pieveica slinkums.

-    Mmmmmmm, rādās, ka tev ir sasodīta taisnība, viņa nopūtās un atkal atslīga krēslā.

-     Man šķiet, ka tagad ta-vai mu-gu-rai un ple-ciem ir daudz ēr-tāk, lēni skaitīja Mollija.

-     Mmmm, Edna piekrita, ir gan. Un tad piebilda: Mollij, vai zini, tev nu gan ir dikti lielas acis.

-     Paldies, atbildēja Mollija, ar savām zaļajām acīm ielūkojoties Ednas acīs. Un ta-vas a-cis dro-ši vien ir ļo-ti sma-gas, un ta-gad jau tu jū-ti, kā tev va-ja-dzīga at-pūta.

Lūkojoties Mollijas acis un vērojot viņu maisām zupu, Ednas acis sāka mirkšķināties.

-    Un šī telpa ir tik sil-ta un jau-ka, tu ti-kai sē-di, bet es to zu-pu mai-sī-šu un mai-sī-šu, un mai-sī-šu, un mai-sī-šu. Mollija turpināja maisīt, cenšoties neskatīties uz katlā peldošajām vistu galvām.

-    Es tikai mai-su un mai-su, un mai-su, un tev, Edna, tev jā-at-slābinās vēl vairāk var-būt la-bāk aiz-ver acis…

Edna neaizvēra acis, taču izskatījās ļoti attālināta un sapņaina. Mollija izjuta tik lielu sajūsmu, ka viņai gribējās skaļi kliegt: "Jā! Es to gandrīz esmu paveikusi," tomēr viņa turpināja savu rāmo runu: Ta-gad es skai-tī-šu atpa­kaļ no div-des-mit, un, lca-mēr es skai-tī-šu, tu aiz-vien vai-rāk at-slā-bi-nā-sies. Mollija maisīja zupu un centās runāt tik maigi un nomierinoši, cik vien iespējams. Div­desmit… deviņpadsmit… Izzuda sapīkuma savilktās grumbas Ednas sejā. Astoņpadsmit… septiņpadsmit. Ednas acu plakstiņi sāka vērties ciet. Sešpadsmit… piec­padsmit… četrpadsmit… trīspadsmit…

Pie "trīspadsmit" Ednas plakstiņi pēkšņi aizkrita, un tajā pašā brīdī pa Mollijas ķermeni sāka izplatīties jau zināmā maigi tirpinošā izjūta.

-    Saplūsmes izjūta! Mollija noelsās. Tad, pamanījusi, ka Ednas plakstiņi atkal sāk raustīties, viņa skaitīja tālāk. Vienpadsmit… desmit… deviņi… Tagad, Edna, tu jau e-si tik at-slā-bi-nā-jusies, ka e-si no-kļu-vu-si tran-sā… Astoņi… Tik at-slā-bi-nā-jusies… septiņi… galīgi at-slābi-nā-jusies.

Mollija beidza maisīt zupu un piegāja Ednai klāt. Seši, viņa teica, stāvot pavārei gandrīz blakus. Pieci… un, kamēr es tagad skaitīšu, Edna, tu iegrimsi transā arvien dziļāk, un, kad es būšu nonākusi pie nulles, tu būsi pilnīgi gatava pakļauties maniem rīkojumiem… četri… trīs… divi… viens… nulle… Labi, teica Mollija, uzlūkodama at­zveltnes krēslā mierīgi sēdošo Ednu. Viņa bija to paveikusi!

Meitene tikko spēja tam noticēt. Klusā, mierigā balss, ku­ras dēļ viņa bija tikusi pie iesaukas "Miegazāle", laikam bija ideāla hipnotizēšanai. Varbūt palīdzēja arī acis. Mol­lijai šķita, ka acis niez kā iekaisušas.