Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Kādu brīdi Mollija bija apjukusi. Viņa tik ļoti bija kon­centrējusies uz to, kā hipnotizēt Ednu, ka tagad nemaz nezināja, ko likt viņai darīt. Tā nu viņa pateica pirmo, kas iešāvās prātā.

No šī brīža, Edna, tu pret mani, Molliju Mūnu, izturē­sies ļoti, ļoti, ļoti labi. Tu mani aizsargāsi, ja kāds mēģinās mani aizskart, sodīt vai terorizēt. Tas pavisam noteikti bija labs sākums. Un tad, kad es ienākšu virtuvē, tu ļausi man taisīt maizītes ar kečupu… Tu pilsētā pirksi man vi­sādus gardumus, jo es taču tev tik ļoti patīku, un… un… tu vairs negatavosi zivi siera un riekstu mērcē. Īstenībā tu vispār vairs negatavosi zivis, ja vien tās nebūs svaigas, un… Mollija aprāvās, tad drosmīgi turpināja, un tev foti patiks gatavot itāliešu ēdienus. Tu sadabūsi itāliešu ēdienu pavārgrāmatas un darīsi visu, lai kļūtu par labāko itāliešu ēdienu gatavotāju… pasaulē… un no šī brīža tu visiem gatavosi tikai labākos itāliešu ēdienus. Tikai ne Aderstones jaunkundzei, kurai tu joprojām gatavosi pa­rastos ēdienus tikai tu tiem pievienosi daudz vairāk piparu. Un, pat neapzinoties, tu sapiparosi arī Heizlas Hakerslijas, Gordona Boila un Rodžera Fibina ēdienu… Vai skaidrs?

Edna automātiski pamāja. Tas bija burvīgs skats. Molli­jai nāca smiekli, bet tad viņas vēders skaļi ieburkšķējās un viņa stingri noteica: Un tagad, Edna, tu aizvedīsi mani uz pilsētu un uzcienāsi ar kārtīgām brokastīm, un visu laiku tu mani klausīsi.

Edna pamāja un piecēlās, un joprojām aizvērtām acīm devās durvju virzienā.

-    Bet, Edna, Mollija aši teica, tev taču jāatver acis, lai tu varētu staigāt un vadīt auto.

Edna atvēra acis un pamāja. Viņas acis bija aizmiglotas un likās esam tālu prom, gluži kā iepriekš Petulai.

-    Labi, Edna. Iesim nu.

Tā nu Edna, tērpusies baltā priekšautā, pavāra cepurē un baltās koka tupelēs, kā zombijs izgāja no ēkas. Mollija uzrāva mugurā mēteli, lai piesegtu pidžamu; Petula ārā paķēra kādu oli, ko pasūkāt.

Braukšana ar Ednu pie stūres nebija nekāds patīkamais piedzīvojums. Kad viņa uzspieda kāju uz gāzes pedāļa, lie­kot sava minibusiņa pakaļējiem riteņiem šķaidīt pa gaisu granti, Mollija aplika drošības jostu. Šķita, ka Ednas nav pilnīgi "šeit". Pa ceļam uz Braiersvilu Edna sēdēja pie stū­res ar savādu sejas izteiksmi, it kā viņai aiz kleitas būtu iemests ledus gabaliņš. Viņa zigzagiem vadīja mašīnu pa šoseju, gandrīz ietriekdamās pretī braucošā kravas auto­mašīnā. Tad viņa šķērsoja divus krustojumus pie sarkanās gaismas un pārbrauca pāri puķu dobei gājēju zonā. Beigu beigās viņa apturēja mašīnu uz ietves pie kādas kafejnīcas un, truli blenžot uz priekšu, pavēra durvis, palaizdama pa priekšu Molliju un Petulu. Mollija pa durvju spraugu pār­laida skatienu ielai un ar lielu atvieglojumu secināja, ka tuvumā nav neviena policista, kas būtu viņas pamanījis.

Kafejnīcā sēdēja divi celtnieki, kas pacēla skatienu no savām sviestmaizēm ar šķiņķi un sāka pētīt Ednu. Viņa tiešām izskatījās dīvaini savā baltajā tērpā. Turklāt viņa kustējās kā uzvelkama lelle. Mollija aši mudināja Ednu apsēsties.

-     Vai ko vēlaties? mundri apvaicājās apkalpotājs ar neļķi pogcaurumā.

-     Ē, nūjā, atbildēja Mollija, jo Edna joprojām ar iz­brīnītu skatienu blenza sālstraukā un jau sāka siekaloties.

Es gribēšu četras sviestmaizes ar kečupu un lai uz tām nebūtu pārāk daudz sviesta… un glāzi apelsīnu sulas kon­centrāta bez ūdens. Mollijai mutē saskrēja siekalas. Bija tik patīkami pasūtīt savu mīļāko ēdienu.

Apkalpotājs izskatījās pārsteigts. Vai man atnest ūdeni, ar ko atšķaidīt sulas koncentrātu?

-    Nē, paldies, atteica Mollija. Bet būtu labi, ja mūsu sunītis varētu dabūt bļodiņu ūdens. Petula paklausīgi sēdēja uz pakaļkājām, piešķiebusi galvu uz vienu pusi, kad Edna nosprauslājās pārāk skaļi.

-    Un ko tad kundzītei? apjautājās apkalpotājs.

-     Man dikti patīk itāļi, teica Edna, sūkājot dakšiņu.

-     Ir taču tik jauki kādu dienu izlīst ārā no slimnīcas, vai ne? Mollija laipni apvaicājās Ednai, it kā tā būtu uz kādu laiku izlaista no trakomājas. Apkalpotājs saprotoši pasmaidīja.

Pēc divdesmit minūtēm, kad bija beigušās vissatrauco­šākās brokastis Mollijas dzīvē, viņas jau brauca atpakaļ uz bāreņu namu. Garām fotoveikalam Nofotografē mani, velosipēdu veikalam ar nosaukumu Spieķi, antikvariātam, uz kura izkārtnes bija rūpīgi izzīmēts nosaukums Vecais, apsūbējušais zelts. Mollija domāja par lietām, ko vienmēr bija vēlējusies, un jutās kā pasaules valdniece. Adersto­nes jaunkundzes bankas rēķinā noteikti bija kaudzēm bā­reņu nama naudas. Mollijai tikai vajadzēja nohipnotizēt Aderstones jaunkundzi, lai tā izvestu viņu pastaigā pa veikaliem. Mollija palūkojās uz Ednu, kuras seju rotāja idiotisks smaids no vienas auss līdz otrai. Viņa pilnībā atradās Mollijas varā. Vai ari citus hipnotizēt būtu tikpat viegli kā Ednu? Pagaidām Mollija vēl jutās kā iesācēja.