Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Ceru, ka tu netaisies iet vannā, Heizla dzēlīgi teica, attīdama atpakaļ kaseti, jo Aderstonei diez vai patiks, ka tu neņem vērā viņas aizliegumu. Ja jau tēlo slimu, tad tā ari turpini. Tev taču aizliedza iet vannā četras nedēļas, vai ne?

-    Nuja, atbildēja Mollija. Es jau tikai gatavojos. Viņa piecēlās un grasījās iet prom. Nebija nekādas jēgas palikt un uzklausīt apvainojumus.

Heizla ar riebumu uzlūkoja Molliju. Superīgākā idene, viņa noteica. Un tad, kad Mollija jau bija gandrīz izgājusi, Heizla nevērīgi izmeta: Starp citu, vai tu jau zini?

-    Ko tad?

-     Rokijs atradis ģimeni.

Šie vārdi Molliju satrieca. Bija tā, it kā ledaina ūdens šalts būtu viņu aplējusi no galvas līdz kājām. Viņa tik tikko spēja parunāt. K-kad?

Heizla ļauni pasmīnēja. Tas amerikāņu pāris, kas te bija vakar. Lai cik tas būtu dīvaini, viņš tiem patika… Dī­vains pārītis. Lai nu kā, vakar viņš aizbrauca. Viņš taču no tevis neatvadījās, vai ne? Nūjā, viņš jau man teica, ka gribot tikt vaļā no tevis. Tu viņam esot līdz kaklam vai kaut kā tā. Viņš esot tevi atēdies… Kaut kad jau uzrakstī­šot tev kādu rindiņu.

-    Tu joko… vai vispār āksties, teica Mollija.

-     Nē, nē, nemaz nejokoju, kaut ari gana jocīgi jau nu tas ir, atbildēja Heizla.

Mollija lūkojās Heizlas naidīgajā sejā. Tu melo, viņa apgalvoja, atstādama telpu. Taču dziļi dvēselē viņu plosīja neaprakstāmi trakas izjūtas.

Rokijs prom? Pat doma par to bija neiedomājami bries­mīga. Mollija nespēja tam noticēt. Doma par to, ka jāzaudē Rokijs, bija šausminoša, it kā būtu jāzaudē roka vai kāja, vai visa ģimene, jo Rokijs taču arī bija visa Mollijas ģi­mene. Heizla noteikti melo. Rokijs nemūžam neaizbrauktu, neaprunājies ar Molliju. Īstenībā viņš pat nebrauktu prom, ja nebūtu pārliecināts, ka Mollija tiek adoptēta kopā ar viņu. Viņi jau sen bija noslēguši šādu vienošanos. Ja prom, tad kopā. Heizlas terors vienkārši bija pārgājis jaunā līmenī.

Un tomēr Molliju māca baisas aizdomas varbūt Heizla nemelo. Kad Mollija atstāja telpu un devās kāpņu virzienā, viņas sirdi stindzināja aizvien pieaugošas bailes. Lipīgās plaukstas sāka svīst, taču viņu pašu bija pārņēmis dziļš aukstums. Kāpņu laukumiņu apgaismoja pazīstamā un draudzīgā gaisma no zēnu guļamistabas. To ieraugot, Mol­lija jau gara acīm redzēja Rokija mantas, kas pavērsies skatienam, tiklīdz viņa attaisīs zēnu guļamistabas durvis. Un tad viņa jutīsies muļķīgi, jo būs iekritusi Heizlas lama­tās. Taču ar katru soli viņas galva kļuva trulāka. Tad sūrā patiesība iesita viņai pliķi sejā.

No Rokija gultas bija noņemti palagi, visas trīs segas rūpīgi salocītas taisnstūros, un uz spilvena nebija spilvendrānas. Uz naktsgaldiņa blakus gultai nemētājās ne­viens komikss. Drēbju skapja durvis bija vaļā, un drēbju tur nebija.

Mollijai aptrūkās elpas. Šķita, ka neredzamas bailes sa­grābušas viņas kaklu un smadzenes tā, ka plaušas vairs nedarbojās. Viņa atkrita pret stenderi, blenzdama bezper­soniskajā stūrī un bez īpašnieka palikušajā gultā.

Kā gan tu varēji? viņa klusi čukstēja. Tikai pēc kāda brīža viņa atkal atguva elpu un varēja sākt loģiski domāt. Dvēseles dziļumos viņa juta, ka Rokijs nebūtu aizgājis neatvadījies, ja vien viņam nebūtu kāds vērā ņemams iemesls tā rīkoties. Jā, viņi bija sastrīdējušies, taču tas ne­bija tik nopietni, un, kaut arī Rokijs pēdējā laikā bija kļuvis ļoti noslēpumains, Mollija nedomāja, ka ir viņam apnikusi. Tas bija vienkārši Heizlas ļaundabīgo fantāziju auglis. Bet kā izskaidrojama viņa pēkšņā pazušana? Viņš vienmēr bija neaprēķināms un kaut kādā ziņā klaidonis, taču Mollija nedomāja, ka šādi trūkumi tiešām varētu likt viņam aiz­mirst atvadīties. Viņi bija kā brālis un māsa. Rokijs taču nevarēja būt tik izklaidīgs. Tas viss bija pārlieku savādi.

Nu, kad Rokijs aizvests prom, Mollijai vairs nebija ne­viena. Neviena, izņemot Petulu. Mazākie bērni jau bija labi, tomēr pārāk mazi, lai ar viņiem draudzētos. Dzīve šeit bez Rokija šķita neiedomājama. Mollijai bija jāuzzina, kur zēns atrodas, un jāaprunājas ar viņu.

Velkoties augšup pa kāpnēm uz bēniņu telpu, Mollija jutās apjukusi un pazudusi. Viņa atgrieza krānu pie iz­lietnes, lai nomazgātu seju, un palūkojās spoguli. Tur nu bija viņas tuvu viena otrai esošās acis, pilnas asaru. Viņa neatlaidīgi lūkojās savā atspulgā, atceroties, kas notika iepriekšējo reizi, kad viņa bija vingrinājusies ar spoguli. Varbūt tagad, ja iedomātos, ka jūtas labi, viņa ar hipnozes palīdzību varētu novest sevi labsajūtas stāvokli.