Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Kamēr viņa tā lūkojās, viņas vaibsti izzuda. Augšup pa kāpnēm plūda Heizlas stepa dejas ņaudošā mūzika, un Mollija iztēlojās, ka nemaz nejūtas tik slikti. Mirkli viņas seja izmainījās. Vaigi kļuva apaļāki un sārtāki, mati vi­jīgāki un gaišāki. Tajos iepinās lentes. Viņa izskatījās skaista! Kā kāda bērnu zvaigzne. Tas bija neiedomājami! Mollija juta, kā tirpinoša sajūta, līdzīga saplūsmes izjūtai, atkal rāpjas augšup pa ķermeni. Izmisums nokrita no vi­ņas kā veca, graboša čaula, un tā vietā stājās optimisms. Kārtējo reizi ar spoguļa palīdzību Mollijas zemapziņa pa­teica priekšā, kāda viņa vēlas būt un kā viņai jāmainās.

Kad Mollijai pretī lūkojās viņas nepazīstamais, daiļais "es", galvā iešāvās ideja. Milzīga, graujoša, kolosāla ideja.

Viņa bija apguvusi acu triku. Un šis acu triks bija tas pats hipnozes paņēmiens, ko varēja izmantot pūlim. Pēc dažām dienām viņai būs auditorija skatītāju pūlis pilsē­tiņas talantu konkursā. Kādam bija jāuzvar šajā konkursā, kur uzvarētāju gaidīja liela naudas balva. Un kāpēc lai šis kāds nebūtu Mollija?

Mollija samirkšķināja acis un atkal bija viņa pati. Taču tagad viņa jutās cerību pilna. Meitene atteicās no domas, ka Rokijs viņu ienīst, kaut arī draugs bija prom.

Mollija acumirklī mainīja domas. Viņa noskaidros, kur ir Rokijs, un izprātos, kā atstāt Hārdvikas namu un pievieno­ties viņam. Tas varētu būt grūti, taču meitene sev apsolīja, ka liks lietā ik kripatiņu savas enerģijas un talanta, lai uz­meklētu draugu, un nepadosies, līdz abi atkal būs kopā.

DEVITA nodala

Sestdienas vakarā Molliju pārņēma nemiers. Lai gan viņa jutās labāk nekā iepriekš, viņai tomēr pietrūka Rokija. Vakara sanāksmes laikā, kamēr citi bērni satraukti sačukstējās par viņa adopciju, Mollija jutās skumji un vi­ņai pietrūka drauga balss. Viņa ilgojās to uzlūkot mel­nos, spīdīgos matus ar sīkajām sprodziņām, gludo, tumšo ādu, maigās, tumšās acis. Viņai pietrūka Rokija ielāpiem klāto džinsu, kuros ik nedēļu parādījās jauni caurumi, un roku, kuras pārsvarā klāja skrambas. Bet visvairāk viņai pietrūka drauga iedrošinošā smaida. Kustinot lūpas psalma vārdiem līdzi, viņa zaudējumu izjuta kā biedējošu tukšuma bezdibeni dziļi sevī. Tad viņa saņēmās un pie­vērsa uzmanību jaukajām smaržām, kas plūda no ēdam­telpas. Kad Aderstones jaunkundze sniedza savus vakara paziņojumus, Mollijai mutē sariesās siekalas.

Pirmais paziņojums ir šāds. Džemma un Gerij, jūsu pienākums tagad būs mazgāt logus katru pēcpusdienu nākamnedēļ, jo vakara lūgsnas laikā jūs nemitīgi pļāpājāt. Rokija Skārleta aizbraukšana varētu izraisīt varenu inte­resi jūsos, taču man tā neko nenozīmē. Vakara lūgsnas laikā vienmēr jāvalda klusumam. Aderstones jaunkun­dze nošņācās, un Džemma un Gerijs drūmi palūkojās viens otrā.

Aderstones jaunkundze ar pilnu tvaiku devās uz priekšu. Otrais paziņojums. Rīt notiek Braiersvilas bērnu talantu konkurss. Man šķiet, ka daži no jums tajā piedalīsies. Jūs kājām dosieties no skolas uz pilsētas rātsnamu, lai ieras­tos konkursā vienos. Kā jau jūs zināt, balvas summa ir tikai nieka smieklīgi trīs tūkstoši mārciņu, un, ja kāds no jums uzvarētu, no jums tiek sagaidīts, ka balvu ziedosiet bāreņu namam. Vai skaidrs?

-Jā, Aderstones jaunkundz.

-     Pēc vakariņām mums būs neliela skate. Aderstones jaunkundze uzlūkoja Heizlu un pasmaidīja savu lieko zobu smaidu. Tad smaids pagaisa no viņas sejas. Mollij Mūna, redzu, ka atkal esi vesela. Vakariņās tu sēdēsi pie atsevišķa galdiņa, jo es nedrīkstu pieļaut, ka citiem bērniem pieliptu tas, kas bija tev.

-Jā, Aderstones jaunkundz.

Mollija sekoja pārējiem uz ēdamtelpu. Neviens ar viņu nerunāja, bet viņai bija vienalga. Telpā dažādo izmēru galdi bija rotāti ar salvetēm un svecēm, un Edna trium­fējot stāvēja pie liela katla, kurā bija kūpoši spageti ar zirņiem un zaļumiem. Tas smaržoja brīnišķīgi.

-    Spaghetti primavera, Edna teatrāli paziņoja. Tā, kā gatavo mana mamma. Un, pacēlusi augšup taukainas maizes klaipu ar olīvām, viņa lepni piebilda: Un pašas gatavota ciabatta maize mājas gaumē.

Maizē bija iesprausts sarkanbaltzaļš Itālijas karodziņš, tāpat kā pārējos maizes klaipos. Aiz Ednas muguras pie sienas karājās Itālijas karte.

-    Vai tu esi jukusi, Edna? Aderstones jaunkundze vēsi apvaicājās.

-    Nē, atcirta Edna. Dziļi manā dvēselē mājo mīles­tība uz Itāliju, un dažkārt tā izlaužas uz āru.

-     Līdz šim tā kaut kā nav izlauzusies.

-     Nekad nav izlauzusies jūsu klātbūtnē, atbildēja Edna bet dzīvē viss reiz notiek pirmoreiz…

-    Nu, ceru, ka man esi pagatavojusi parasto ēdienu… Es negribu neko no tā itāliešu draņķa.

-     Protams, Aderstones jaunkundz.