Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollija nelikās ne zinis. Tātad Aderstones jaunkundze vienmēr mēdza izmest ziņas par bērniem! Cik neiedomā­jami šausmīgi!

-    Tev jāatceras, uz kuru pilsētu viņš devās, Mollija pa­vēlēja, vai ari ģimenes uzvārds. Es gribu, lai tu atceries.

Aderstones jaunkundze paklausīgi ielūkojās sava zir­nekļu tīmekļiem klātā prāta dzīlēs. Ģimenes uzvārdsbija… Alabasteri. Pilsēta bija… bija… es nespēju atcerē­ties. .. Tā bija gara-adrese Amerikā netālu no Ņujorkas.

-    Tev jāatceras! Mollija gandrīz uzmodināja Adersto­nes jaunkundzi. Viņa atkal sakopoja acu spēku. Tev jā­atceras pilsētas nosaukums.

Aderstones jaunkundze truli piecēlās, acīm griežoties orbītās.

-     Nu, pieprasīja Mollija, domā!

-    Polčestera, Pilčestera, Porčestera, norūca Aderstones jaunkundze. Kaut kas-līdzīgs.

-    Kur tiek glabātas lietas? Mollija prasīja. Parādi. Ne­var būt, ka tu esi izmetusi visu par Rokiju. Es tev neticu.

Aderstones jaunkundze rāmi atvēra pelēku skapi ista­bas stūrī. Te, viņa norādīja, atrodas-visas-lietas.

Mollija drudžaini pāršķirstīja atvilktnes saturu. Rokija lietas tur nebija. Toties Mollija uz kādas mapes pamanīja savu vārdu. Viņa izvilka mapi.

Tā kā Aderstones jaunkundze stāvēja pie galda kā sarg­kareivis, Mollija atvēra savu mapi. Tajā bija pase un viena papīra loksne. Un tas ir viss, kas tev ir par mani? Nekādu ziņojumu… nekā cita?

Tas ir viss, atbildēja Aderstones jaunkundze.

Mollija izlasīja to, kas bija rakstīts uz lapas, un sa­stinga.

Zem tā Aderstones jaunkundzes kricelīgajā rokrakstā bija rakstīts: Vienkāršs bērns. neievērojams. ^Vairās no pārējiem. nav patīkams. Un tas arī bija viss.

Mollija truli blenza papīrā. Viņa jutās tāda niecība, kāda mūžā vēl nebija jutusies. Viņa atvēra savu pasi, kuru ne­kad nebija redzējusi, kaut arī atcerējās, kā viņa tai fotogra­fēta. Aderstones jaunkundze bērnu pases vienmēr turēja kārtībā, lai gadījumā, ja kādu adoptēt ierastos ārzemnieki, viņi uzreiz varētu lidot mājup ar izvēlēto bērnu. No ma­zās grāmatiņas sajūsmā smaidīja sešgadīgā Mollija Mūna. Mollija atcerējās, kā viņai bija gribējies fotografēties un kā Aderstones jaunkundze bija viņu kauninājusi par smaidī­šanu brīdī, kad uzliesmoja zibspuldze. Mollijai neprātīgi gribējās aizstāvēt mazo meiteni attēlā. Naidīgi uzlūko­dama stīvo vecmeitu savā priekšā, viņa prātoja, kā gan kādam cilvēkam tik ļoti var trūkt labsirdības. Tad, pārlai­dusi acis vēsajai telpai, viņa pēkšņi izjuta ziņkāri. Mollija

domāja, kas gan būtu rakstīts pašas Aderstones kundzes lietā, ja viņai tāda būtu. To ari Mollija pajautāja.

Aderstones jaunkundzes atbilde padarīja drūmo telpu vēl aukstāku un tumšāku.

-     Mana māte-nonāca trakomājā-pēc tam, kad es pie­dzimu. Mans tēvs bija dzērājs. Es dzīvoju pie-tantes. Viņa bija-ļauna. Viņa-mani sita. Arī mans onkulis-mani sita. Viņi bija-ļoti, ļoti stingri.

To Mollija nebija gaidījusi. Uz brīdi viņa izjuta simpā­tijas pret Aderstones jaunkundzi. Šķita, ka viņai gājis vēl sliktāk nekā Mollijai. Taču tad meitene mirklī saņēmās un izmeta no galvas visas līdzjūtības domas. No mapes viņa izņēma papīra lapu ar saviem skumjajiem datiem kopā ar pasi un iebāza dokumentus kabatā. Tad viņa brunčos no­slaucīja sasvīdušās plaukstas un atkal koncentrējās.

-     Nu labi. Tagad, Aderstones jaunkundz, es likšu tev nokļūt vēl-dziļākā-transā-un-tu-klausīsi-visam-ko es teikšu.

Aderstones jaunkundze pamāja kā uzvelkama rotaļ­lieta, un Mollija aplaizīja lūpas. Visu dzīvi Mollija bija Aderstones jaunkundzes riebeklību upuris. Tagad pienācis laiks atriebties.

Pēc divdesmit minūtēm Mollija atstāja Aderstones jaun­kundzes dzīvokli, Petulai rikšojot blakus. Mollija jutās va­renāka nekā jebkad agrāk.

Talantu priekšnesuma tērpu skate bija paredzēta asto­ņos vestibilā. Mollija apsēdās uz kāpņu astotā pakāpiena, lai visu labi redzētu. Kad Aderstones jaunkundze uzkāpa uz pagaidu skatuves pretī tukšajam kamīnam, Mollija dziļi, atviegloti nopūtās. Aderstones jaunkundze arī pati bija pārģērbusies. Viņai mugurā bija rozā naktskrekls ar risām un kājās gumijas zābaki. Galvā viņai bija uzlikts krūšturis, bet striķīti ap kaklu karājās liekie zobi.

-     Labs vakars visiem, viņa teica dziedošā balsī, un bezzobainā mute izskatījās pēc gumijotas atveres. Tad viņa pacēla naktskreklu un demonstrēja savas biksītes.

-     Hopsā!

Visi bērni spēji apklusa un šausmās uzlūkoja Adersto­nes jaunkundzes baltās, krunkainās kājas. Izmaiņas viņā bija tik dramatiskas un savādas, ka varētu domāt telpā nolaidies marsietis.

-    Sākam izrādi! temperamentīgi paziņoja Aderstones jaunkundze. Klabinot gaisā liekos zobus kā spāņu kasta­ņetes, viņa sita pret grīdu gumijas zābakos tērptās kājas, ar flamenko kaisli nokāpa no skatuves un apsēdās krēslā zāles malā.

Šur un tur bija dzirdama apslāpēta, nervoza ķiķināšana. Tad Aderstones jaunkundze nokliedzās savā parastajā griezīgajā balsī: Gordon Boils! Izspļauj to gumiju! Gor­dons Boilss sašļuka krēslā. Viņš labāk būtu vēlējies, lai viņu apsauc vecā Aderstone. Šī Aderstone bija vienkārši šaušalīga.