Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollija vēroja reklāmu un ilgojās pēc Rokija. Viņi allaž bija kopā smējušies, tēlojot Qube reklāmas ainu. Viņa vē­lējās, kaut abi tagad atrastos šajā paradīzes pludmalē. No domām Molliju iztraucēja eksplozīvas šķavas. Telpā bija ienākusi skolotāja Todlijas kundze.

-    Aaaaaaaapčččnīīīīīī! Vai, viņa nievīgi novilka, slau­cīdama degunu mutautiņā. Esmu pārsteigta, redzot tevi šeit. Nezināju, ka tev piemīt kāds īpašs talants.

-Jūs būsiet pārsteigta, Mollija vēsi atteica.

-     Es, vai zini, esmu žūrijā, ar nākamo šķavu lēkmi paziņoja Todlijas kundze.

-    Es to zinu un tiešām nevaru sagaidīt bridi, kad varēšu uzstāties tavā priekšā, Mollija triumfējoši noteica, kad Todlijas kundze gāzelējoties aizslāja tālāk.

Pēc piecām minūtēm ienāca kāds vīrs mirdzoši sarkanā vestē un sāka izsniegt kartes ar numuriem.

-    Vai varu uzstāties pēdējā? Mollija pieklājīgi apvai­cājās.

-    Nu, protams. Vīrs izsniedza Mollijai karti ar trīsdes­mit otro numuru un paņēma viņas karti ar vārdu.

Konkurss sākās. Mollija atstāja ģērbtuvi, kad divi zēni sāka cīnīties par burvju nūjiņu. Viņa aizgāja līdz kulisēm un gaidot nostājās blakus sievietei, kura sēdēja uz ķebļa un rīkojās ar priekškaru. No šejienes Mollijai pavērās sānu skats uz skatuvi. Pēc katra priekšnesuma sieviete parāva virvi un smagais samta priekškars nokrita, uzjundot pie­smakuša gaisa šalti. Tad priekšā izlēca konferansjē vīrie­tis sarkanajā vestē un pieteica nākamo priekšnesumu.

Mollija vēroja, kā pirms viņas uzstājas citi konkursa dalībnieki. Stepa dejotāji, žonglieri, mīmi, baletdejotāji, zēns ar bungu komplektu uzstājās ar piecu minūšu solo un meitene, kura attēloja televīzijas zvaigznes. Daži bērni bija paņēmuši līdzi notis un deva tās pavadītājam, kas sēdēja pie baltām klavierēm skatuves malā. Mollija vēroja vēderrunātājus, dziedātājus, mūziķus, komiķus un citus, kurus bija pārņēmis lampu drudzis. Ik reizi, beidzoties kādam priekšnesumam, tā izpildītājs kāpa lejā pa pakā­pieniem skatuves priekšā un apsēdās starp skatītājiem. Un ik reizi Mollijas kuņģis nervozi sarāvās.

Meitene slepus paskatījās pa caurumu priekškarā, lai pavērotu publiku. Pirmajā rindā viņa pamanīja apaļīgo, laimīgi smaidošo Trinklberijas kundzi. Taču Mollija varēja saskatīt tikai dažas priekšējās rindas, kuras apgaismoja skatuves prožektori. Pārējā publikas daļa sēdēja tumsā. Tas izraisīja viņā paniku. Ja nevarēs redzēt publikas acis, kā tad Mollija zinās, ka tā skatās uz viņu? Ja nu kāda māte pēdējā rindā rakņājas rokassomiņā vai kāds žūrijas locek­lis cenšas sasiet kurpei auklu, tad viņi varētu ari neska­tīties Mollijai acīs. Un, ja viņi netiks hipnotizēti, Mollijas noslēpums būs atklāts. Mollija nezināja, kā hipnotizēt tik lielu publiku tikai ar balsi. Nodaļa "Hipnotizēšana tikai ar balsi" no grāmatas bija izplēsta. Tas bija šausmīgi.

Divdesmit septītais numurs. Heizla Hakerslija, pie­teica konferansjē.

Heizla izsteidzās uz skatuves. Mollijai būtu vajadzējis izbaudīt šo skaisto bridi. Taču viņa vienīgi uztraucās par to, kā saskatīs savu publiku.

Sākās Heizlas deja. Deja? īstenībā tā bija mīcīšanās pa skatuvi. Heizla lēkāja un stampājās, itin kā dzītu grīdā naglas. Viņa dziedāja, drīzāk jau izbļāva, savu kaķa dziesmu, kuras vārdi bija mainījušies. Tagad tie skanēja tā:

»

Man žēl, ka nemāku dancot, Man žēl, ka neesmu nekas, Man žēl, ka esmu pakaļa, Es esmu īsta maita.

Kad viņa nokāpa no skatuves, smaidot tā, it kā tikko būtu piedalījusies konkursā par Oskara balvu, zālē valdīja saspringts klusums, līdz daži bez īpaša entuziasma sāka sist plaukstas.

-    Vai manu dieniņ! nočukstēja priekškara dāma. Ne­domāju gan, ka viņa varētu uzvarēt.

-    Divdesmit astotais numurs, pieteica konferansjē, un Mollijas kuņģis krampjaini sarāvās, zūdot pēdējām paš­paļāvības paliekām. Tumsa skatītāju zālē bija biedējoša. Mollija apsēdās, cenzdamās savākties, cenzdamās panākt īpašo sajūtu acīs, taču šaubas traucēja koncentrēties. Tas bija briesmīgi. Un tad Mollijas izmisuma pilnajā prātā kaut kas uzbangoja. Viņa cerēja, ka tas darbosies.

-    Trīsdesmitais numurs, pieteica konferansjē. Mollija truli blenza gridā.

Trīsdesmitais numurs bija zēns, kas attēloja putnu bal­sis, liekot publikai sajūsmā elst. Uznāca trīsdesmit pirmais numurs, kāda meitene, tērpusies kā sengrieķu dieviete. Vai nu tagad, vai nekad.

Mollija sakoncentrēja skatienu un uzsita uz pleca kon­feransjē. Kad viņš pagriezās, meitenes acis sagūstīja viņa skatienu. Tad Mollija pagriezās pret priekškara dāmu un ielūkojās arī tai acīs. Viņai tie bija jāhipnotizē tagad, jo tie neatradās publikā. Trīsdesmit pirmais numurs beidza priekšnesumu. Jautrais virs atgriezās uz skatuves.

-      Un tagad, kā pēdējā, bet ne sliktākā, viņš teica, trīsdesmit otrais numurs… Mollija Mūnas jaunkundze.