Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Publika aplaudēja, līdz visiem sāka sāpēt plaukstas. Mollija stāvēja uz skatuves smaidot un klanoties. Viņai patika šie aplausi un pielūgsme. Beigu beigās viņa gāja un apsēdās priekšējā rindā. Blakussēdošie viņu dāsni ap­sveica.

-     M-Mollij, tas bija b-burvīgi! stostījās Trinklberijas kundze. Viņai uzsmaidīja pat Heizla Hakerslija, un tas Mollijā izraisīja riebumu.

Tad žūrijas locekļi virzījās pa eju un kāpa uz skatuves. Todlijas kundze nāca tūlīt aiz pilsētas mēra. Vai zināt, es esmu briesmīga un neganta skolotāja, Mollija dzirdēja viņu stāstām žūrijas loceklim, kas sekoja viņai.

-     Es zinu, tas atbildēja. Mans bērns mācās jūsu klasē.

Kad mērs pasludināja Molliju par neapstrīdamu uzva­rētāju, pārējie žūrijas locekļi māja ar galvu kā rotaļu dzīv­nieciņi, kādus ļaudis mēdz izvietot savās automašīnās.

-     …vienkārši ir pats talantīgākais bērns, kādu šai pil­sētai jebkad ir bijis tas prieks vērot. Tāpēc, lūdzu, vēlreiz sitīsim plaukstas par godu mūsu Mollijai Mūnai, vietējai meitenei.

Mollija uzkāpa uz skatuves saņemt naudas balvu. Viņa gandrīz nespēja noticēt, ka ir to paveikusi. Kvēlā vēlēša­nās, kādu viņa bija iedomājusies pakalna galā virs Braiersvilas, skatoties uz Qube reklāmas dēli, bija kļūt bagātai, populārai un skaistai. Un tagad šīs vēlmes varēja piepildīt, vienkārši pamirkšķinot acis.

-     Liels paldies! viņa priecīgi pateicās.

Saņemot rokās biezo aploksni, ko pildīja čaukstošas, jaunas banknotes, viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atstāt nozieguma vietu. Tāpēc, papozējusi dažiem fotogrāfiem, Mollija atstāja skatuvi un strauji de­vās ārā no ēkas. Kamēr vēl neviens nebija aptvēris, ka mei­tene dodas prom, viņa nokāpa lejā pa rātsnama kāpnēm un apsēdās minibusa aizmugures sēdeklī.

-    Uz Braiersvilas viesnīcu, Mollija pavēlēja.

Edna pagriezās, lai uzsmaidītu, Petula ielēca meitenei klēpī, un Aderstones jaunkundze padevīgi palūkojās viņā. -Jā, jaunkundz.

Ar pamatīgu riepu kaucienu mašīna aiztraucās.

DIVPADSMITĀ NODALA

viss notika pēc plāna. Pēcpusdienu Mollija un Petula pavadīja Braiersvilas viesnīcas numurā. Un, kaut arī tā ne tuvu nebija no labākajām viesnīcām pasaulē gultas bija vecas un greizas un ozolkoka mēbeles noskrambātas un nolietotas -, tā bija laba vieta, kur Mollijai atvilkt elpu, un Petulai atzveltnes krēsls likās gana ērts.

Mollija lika Aderstones jaunkundzei un Ednai gaidīt viņu busiņā, bet pati ķērās pie plāna nākamā posma. Viņa paņēma telefonu un izsauca starptautisko operatoru.

-       Uzvārds ir Alabasteri. Viņi dzīvo Amerikā, Mollija skaidroja.

-        Šķiet, ka jums jāizsakās precīzāk, atbildēja operatore. Kādā štatā, kādā pilsētā?

-        Polčesterā vai Pilčesterā, vai Porčesterā. Tas ir kaut kur netālu no Ņujorkas.

-       Man ļoti žēl, bet ar to nepietiek, teica sieviete. Ņu­jorkā droši vien dzīvo tūkstošiem Alabasteru… Man būs vajadzīga visa nakts, lai izurbtos viņiem cauri.

-    Vai-jūs-jūtaties-atbrīvota? Mollija lēni jautāja.

-        Kā, lūdzu? vaictāja operatore. Ja jūs vienkārši blēņojaties, varat uzreiz likt nost klausuli.

-       Nē, nē, paldies par palīdzību, Mollija pateicās. Viņa jutās ļoti vīlusies, kad saprata, ka atrast Rokiju varētu būt daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

Tomēr Mollijai patika atrasties viesnīcas numurā. Viņa ieslēdza televizoru un apsēdās pārskaitīt balvas naudu. Aploksnē nauda bija sainītī, ko saturēja kopā plakana pa­pīra strēmele. Mollija pārplēsa papīru un izklāja bankno­tes kā kāršu kavu. Viņa nekad nebija turējusi rokās desmit mārciņu naudaszīmi, nebija pat redzējusi piecdesmit mār­ciņu naudaszīmi, nemaz nerunājot par sešdesmit čauk­stošām piecdesmit mārciņu naudaszīmēm! Trīs tūkstoši mārciņu izskatījās labi, smaržoja labi un radīja labu sa­jūtu. Nauda lika Mollijai justies varenai un brīvai. Ar tri­jiem tūkstošiem mārciņu viņa varēja doties uz jebkuru vietu pasaulē. Uz Austrāliju, Indiju vai Ķīnu. Viņa varēja vienkārši nopirkt biļeti un doties ceļā. Vai ari iztērēt visu naudu saldumos. Tur sanāktu autokrava saldumu.

Mollija negribēja saldumus, taču bija dažas lietas, ko viņa gribēja. Ielikusi naudu kabatā un hipnozes grāmatu pabāzusi zem jakas, viņa ar Petulu devās iepirkties.

Pēc desmit minūtēm abas jau gāja pa Braiersvilas gal­veno ielu. Mollija nesa Petulas ceļojumu grozu, ko bija iegādājusies zooveikalā Dzīvnieku mīlestība. Petula izskatī­jās lepna un pašpārliecināta, un viņas kaklu rotāja pilnīgi jauna sarkana kaklasiksna.

Mollija apstājās pie optikas veikala un, pēkšņas iedo­mas vadīta, iegāja iekšā. Pēc piecām minūtēm viņa atkal iznāca, uzlikusi saulesbrilles. Viņa tās vienmēr bija vē­lējusies, un tagad, kā viņai likās, tās būtu noderīgas arī maskēšanās nolūkos. Viņa nevēlējās, lai cilvēki viņu pazītu kā meiteni no talantu konkursa. Tad viņa devās tālāk aiz ceļa līkuma un apstājās pie antikvariāta Vecais, apsūbēju­šais zelts kokā ierāmētā skatloga.