Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Uz kurieni, jaunkundz? Aderstones jaunkundze jau­tāja savā gumijotajā balsi (viņa joprojām vēl nebija ielikusi liekos zobus).

-     Uz lidostu, Mollija pārliecināti paziņoja. Viņa at­laidās sēdeklī un gādīgi noglāstīja Petulu.

Profesors Nokmans, izmeklējies meiteni citos veika­los, ienesās viesnīcas piebrauktuvē tieši tajā brīdī, kad no turienes izdrāzās zils minibusiņš. Vadītājai acīs bija traks skatiens, un likās, ka viņai galvā ir apakšbikses. Kad mašīna nogriezās uz ielas, profesors Nokmans otro reizi ieraudzīja vienkāršā izskata talantu konkursa uzvarētāju. Viņa kā zvaigzne sēdēja busiņa aizmugures sēdeklī ar mopsi blakus un lielu sarkanvīna krāsas grāmatu uz ce­ļiem, un pa zemo logu viņš pamanīja, ka tā tur rokā kaut ko tik nekļūdīgi pazīstamu kā pasi.

Profesors Nokmans tagad zināja, ka meitenei ir hip­nozes grāmata. Viņš metās pie minibusiņa aizmugures durvim, taču nepaspēja tām pieķerties un paklupa. Pierijies izplūdes gāzes, viņš ļāvās panikai. Nokmans aptvēra, ka hipnozes grāmata viņa grāmata izslīd no rokām. Tai bija būtiska nozīme plānā viņa spīdoši izstrādātajā slepenajā plānā, kam vajadzēja mirklī ļaut viņam sasniegt savas profesijas griestus. Bez tās viņam nekad nebūs lemts īstenot savas ieceres. Tagad pastāvēja iespēja, ka meitene ar pasi ir iecerējusi to aizvest tālu, tālu prom. Izmisurpā Nokmans elsdams un pūzdams ieskrēja viesnīcā.

-    Pasūtiet man taksi un sagatavojiet rēķinu! viņš rupji pavēlēja reģistratorei. Tad, dubultzodam ļumot, uzbrāzās augšā.

-     Žēl, ka jūs tik ātri aizbraucat, sieviete teica, kad Nokmans atgriezies tai tuvojās, drēbēm karājoties ārā no kofera. Profesors kaut ko norūca un pabīdija kredītkarti. Viņa nervi gāja pa gaisu: viņš nedrīkstēja pazaudēt mei­teni.

-     Kur tad taksis? Nokmans asi noprasīja, parakstot rēķinu.

-    Ārpusē pie viesnīcas vārtiem gaida vesela rinda, at­bildēja viesnīcas reģistratore, uztraukusies, ka profesoru varētu piemeklēt lēkme. Vai jūtaties labi, ser?

Taču Nokmans neatbildēja. Viņš jau bija aiz durvīm.

-    Uz lidostu! viņš uzkliedza miegainajam taksometra šoferim, kas lasīja avīzi. Tas bija šāviens miglā, taču Nok­mans jutās drošs, ka meitene devusies tieši uz turieni.

Kad automašīna izkustējās no vietas, Nokmans lūdzās, lai luksoforos neiedegtos sarkanā gaisma. Pa pieri viņam ritēja sviedru lāsītes. Kad taksometrs jau bija labu gabalu no pilsētas, viņš aptvēra, ka vēl var meiteni noķert, un sāka nomierināties.

Hipnozes grāmata bija viņa liktenis. Viņam tikai vaja­dzēja tam sekot.

TRISPADSMITA NODAĻA

Lidosta atradās pusotras stundas brauciena attālumā no Braiersvilas. Mollija sēdēja minibusiņa aizmugurē, glāstot Petulu un lūkojoties, kā aiz loga zib garām lauku ainava. Viņa uzsūca visu, nebūdama pārliecināta, vai atkal to redzēs, jo tagad devās uz Ameriku atrast Rokiju. Viņu neuztrauca tas, ka varētu nekad neatgriezties. Tāpat viņa neraizējās par to, ka nemaz nezina, kurp lai dodas Ame­rikā. Viņa jutās stipra, bagāta, un viņai gribējās redzēt pasauli.

Aderstones jaunkundze ātri un nikni brauca uz lidostu, un galā abas ar Ednu palīdzēja Mollijai izkāpt no busiņa. Tagad, saspiedušās kopā, abas izskatījās gandrīz vai mīļas Aderstones jaunkundze saplosītajā kostīmā ar biksītēm galvā un Edna cieši pieguļošā itāliska paskata lietusmēteli. Abas susināja acis ar mutautiņiem. Uz Ednas mutautiņa bija izšūta Itālijas karte.

-     Ak, Mollij, mums tevis sasodīti pietrūks, raudulīgi izdvesa Edna.

-     Lai tev labi veicas, Mollij, mīļumiņ! šņukstēja Ader­stones jaunkundze.

-    Paldies! Mollija priecīgi sacīja. Petula apveltīja Ader­stones jaunkundzi ar nelāgu suņa skatienu.

-    Atsūti mums pastkartīti!

-     Neaizmirsti par mums!

Mollija pamāja. Tad viņa nolēma sniegt katrai atvadu dāvanu. Viņa vienreiz sasita plaukstas, un abas nokļuva dziļā transā. Un tagad klausieties uzmanīgi, teica Mol­lija. Es sniegšu jums jaunas intereses… lai jūsu dzīve kļūtu… nu, kļūtu interesantāka. Aderstones jaunkundz, no šī brīža jums parādīsies jauna, liela kaislība uz… Mollija, meklējot iedvesmu, palūkojās apkārt, -…uz, uz lidmašīnām un lidošanu. Jā, tieši tā. Jūs iemācīsieties va­dīt lidmašīnu. Un tu, Edna, tu vēl vairāk iemīlēsi itāliešu virtuvi un Itāliju. Tev patiks itāliešu modes, mm… itāliešu automašīnas, ak, un, protams, valoda, kuru tu iemācīsies. Un no šī brīža jūs abas būsiet labas pret visiem bērniem.

Mollija jutās apmierināta ar sevi, ka ir bijusi cēlsirdīga pret visiem Hārdvikas nama iemītniekiem. Viņa sasita plaukstas divreiz, un Aderstones jaunkundze un Edna iz­kļuva no transa. Aderstones jaunkundze atkal sāka šņuk­stēt.

-   Ak, Mollij, tev ir tā paveicies, ka tu ceļosi ar lidmašīnu, viņa elsojot teica. Es vienmēr esmu vēlējusies lidot.

Mollija palīdzēja Petulai ierāpties ceļojuma grozā. Nu tad visu labu! viņa atsveicinājās. Meitene pagriezās, un Aderstones jaunkundzes un Ednas vaimanas izgaisa, kad viņa iegāja lidostas ēkā.

-     Vai manu dieniņ! Mollija pie sevis noteica.

-    Man, lūdzu, biļeti uz nākamo Ņujorkas reisu!