Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Aviokompānijas darbiniece pāri galdam nopētīja mazo

meiteni, kuras zods bija letes virsmas līmeni. Man ļoti žēl, bet biļetes mēs drīkstam pārdot tikai pasažieriem, kuri sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu.

Mollija noņēma saulesbrilles, un viņas acis neatvairāmi staroja pretī formā tērptajai sievietei. Man ir sešpadsmit, Mollija teica, pasniegdama sievietei pasi. Darbiniece pēkšņi redzēja meiteni, kurai pavisam noteikti ir vismaz sešpad­smit gadi. Mollija pastiepa naudu.

-     Jaunkundz, nu, protams, es kļūdījos. Es atvainojos. Taču baidos, ka jums jāpērk biļete pie tā galda pāri pretī, un turklāt ir jau par vēlu reģistrēties nākamajam reisam. Iekāpšana ir jau gandriz beigusies. Lidmašīna izlido pēc divdesmit minūtēm.

Mollija palielināja acu spriegumu.

-      Es tik ļoti atvainojos, zilajā formas tērpā ģērbtā sieviete apmulsusi sacīja. Nezinu, kas ar mani šodien notiek. Protams, tādai svarīgai personai kā jums es noor­ganizēšu visu. Tas maksās četrsimt piecdesmit mārciņas. Vai jums ir bagāža?

-Nē.

Sieviete paņēma Mollijas naudu un kaut ko piezīmēja, pirms izsniedza viņai ar roku izrakstītu biļeti un iekāp­šanas karti.

-    Lūdzu, pēc iespējas ātrāk dodieties uz divdesmit piekto iekāpšanas vietu! Laimīgu lidojumu! Darbiniece vēlīgi uzsmaidīja Mollijai, kad meitene devās prom. Tad viņa piecēlās un gāja pāri telpai uz biļešu kasi, lai paziņotu par skaidras naudas darijumu.

Mollija izsteidzās cauri barjerai un devās pie rentgena aparātiem. Pēc krietnas acu mirkšķināšanas drošības dar­binieks ļāva viņai iziet cauri, nepārbaudījis suņa groziņu, un Mollija vieglā gaitā pagāja garām beznodokļu veika­liem un devās tālāk pa paklājiem klātiem gaiteņiem, līdz atrada divdesmit piekto iekāpšanas vietu.

Pie biļešu pārdošanas galda, svīzdams un smagi ejsdams, ieradās profesors Nokmans.

-     Vai kāda maza meitene te tikko nenopirka biļeti? viņš agresīvi noprasīja. Viņa droši vien maksāja skaidrā naudā.

-     Ser, katru dienu šeit biļetes pērk simtiem cilvēku, darbiniece sausi atbildēja.

-    Nujā, nujā, profesors Nokmans rupji atcirta, bet meitene, aptuveni desmit gadu veca… viņa…

-    Ser, mēs nepārdodam biļetes bērniem. Un, starp citu, mēs neizpaužam šāda veida informāciju. Iezvanījās te­lefons aiz letes, un sieviete pagriezās, lai atbildētu. Pro­fesors paliecās uz priekšu un nopētīja papīra lapu viņas priekšā, lasīdams to otrādi.

Šķita, ka tur ir atzīme skaidras naudas maksājums par biļeti uz Ņujorku kādai M. Mūnai.

-      Dodiet man biļeti uz Ņujorku. Es gribu noķert lido­jumu numur divi tūkstoši, pieprasīja profesors.

Sieviete palūkojās uz sarakstu un īgni aizsedza to ar roku. Baidos, ka lidmašīnā, kas izlido astoņos, iekāpt ir par vēlu. Barjeras jau ir ciet.

Tā ari tiešām bija. Mollija bija iekāpusi lidmašīnā kā pēdējais pasažieris.

Mollija uzrādīja stjuartei ekonomiskās klases biļeti un uzmeta viņai skatienu. Šķiet, pirmajā klasē, viņa ieru­nājās un tika pavadīta uz pirmās klases salonu lidmašīnas priekšgalā. Groziņā paslēpto Petulu meitene novietoja uz tukšā sēdekļa sev blakus.

Kamēr profesors Nokmans plosījās un ārdījās, Mollija aizsprādzēja jostu. Brīdī, kad drošības darbinieks uzlika roku profesoram uz pleca, stjuarte atnesa Mollijai apelsīnu sulu. Profesoram Nokmanam bija jāsamierinās ar biļeti uz nākamo Ņujorkas reisu pēc piecām stundām.

Lidmašīna rēkdama ieskrējās pa skrejceļu un pacēlās krēslojošajās debesis. Mollija palūkojās pa logu. Tā bija pirmā reize, kad viņa lidoja, un viņai likās, ka atrodas milzīga lidojoša metāla briesmoņa vēderā. Plaukstas kļuva lipīgas. Taču tad viņa ievēroja, cik mierigas ir visas stjuartes, un sāka justies labāk. Viņa atkal palūkojās logā un vēroja aizmugurē paliekam lidostas mirgojošās ugunis, kamēr lidmašīna cēlās aizvien augstāk. Viņa skatījās uz rietu­miem, Hārdvikas nama virzienā. Tas bija kaut kur tur, jū­dzēm tālu. Mollija atviegloti nopūtās. Bija labi pamest to visu. Hārdvikas nams viņai tagad vairs neko nespēja pie­dāvāt, un viņa bija pārliecināta, ka kaut kā atkal satiks Rokiju. Un tad viss būs tā, ka labāk vairs nevar vēlēties. Varbūt viņa varētu nohipnotizēt tā jauno ģimeni, lai adoptē arī viņu. Vai arī abi varētu kopā bēgt un dzīvot uz kofe­riem. Mollijas sirds salēcās, iedomājoties par Ameriku. Viņa tik bieži bija to redzējusi televīzijas programmās. Drīz viņa dzīvos to laimīgo dzīvi, pēc kādas bija tiekusies. Viņai vairs nevajadzēs skatīties reklāmas un izlikties.

Mollija sāka pētīt pie roku balsta piestiprināto mazo televizora ekrānu.

Profesors Nokmans iekšķīgi trakoja skatu galerijā uz lid­ostas jumta, vērodams lidmašīnu paceļamies. M. Mūna, viņš burkšķēja, es esmu tev uz pēdām, M. Mūna… Viņš pagrozīja zelta skorpiona medaljonu, kas karājās ap kaklu. Ak tad tu esi tikusi pie grāmatas un iemācījusies dažus trikus! Nu, gudra jau pēc suņa. Bet ne tik gudra, lai slēptu pēdas. Labāk piesargies, sīkā, es minu tev uz papēžiem! Un, kad es tevi noķeršu, ak vai! Tu tiešām vēlēsies, kaut nekad nebūtu ieraudzījusi to grāmatu.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA