Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Skatlogā bija izlikta ekscentriska dažādu priekšmetu kolekcija. Stikla spoguļbumbas, slīpēta kristāla kausi, sud­raba lādītes ar slepeniem nodalījumiem, saulessargs ar rokturi papagaiļa formā, palielināmie stikli, korsete, liela strausa ola, bļoda ar vaska augļiem, zobens un pāris Viktorijas laika jājamzābaku. Un tad Mollijas uzmanību piesaistīja zelta disks uz mazas samta platformas skat­loga dziļumā. Uz tā bija iegravēta tumša spirāle, kas šķita pievelkam Mollijas skatienu. Tas bija skaists, un, kaut arī viņas elpa bija likusi logam aizsvīst, meitene bija pārlie­cināta, ka redz tam piestiprinātu ķēdīti. Mollijas acīs tas šķita tieši tāds, kādam būtu jāizskatās svārstam.

Mollija noņēma saulesbrilles, pastūma veikala durvis un iegāja iekšā. Virs durvīm iezvanījās senlaicīgs zvaniņš, dodot ziņu veikala īpašniekam Molda* kungam, kurš vei­kala dziļumos spodrināja senlaicīgas acenes. Viņš mundri aplaizīja pirkstus, paraustīja spurainās uzacis un steidzās uz veikala priekštelpu, lai apsveiktu apmeklētāju. Ieraugot noplukušu bērnu ar mopsi, viņa centība gāja mazumā.

-     Labdien! viņš teica, kārtodams apkaklīti.

-    Labdien! atbildēja Mollija, pacēlusi skatienu no vit­rīnā izliktās lādītes, kas bija pilna ar rotām un interesan­tām matu saspraudēm.

-    Vai varu palīdzēt? jautāja Molda kungs.

-    Jā, lūdzu. Es, lūdzu, vēlētos aplūkot to svārstu, kas izstādīts skatlogā.

Mollija bija nolēmusi padomāt par sevi. Viņai bija va­jadzīgs īsts, smags svārsts, un tā būtu lieliska dāvana sev pašai par sasniegumiem hipnozē.

-     Svārstu… hmmm… norūca veikalnieks.

Viņš piegāja pie skatloga un pasniedzās tajā. Tad viņš izvilka paplāti un nolika to uz stiklotās letes starp sevi un Molliju.

mould (angļu vai.) sūbējums

-     Es domāju, ka kaut kas līdzīgs svārstam varētu būt atrodams šeit.

Mollija ielūkojās paplātes saturā. Tā bija pilna krāsainu pērlīšu kaklarotu, ķēdišu, medaljonu un karekļu, taču vi­ņas redzētā svārsta tur nebija.

-    Ak nē. Tas, par ko es runāju, ir zelta svārsts uz samta paliktņa loga dziļumā, viņa paskaidroja.

-     Hmm, nokrekšķējās Molda kungs. Baidos, ka to svārstu jūs nevarēsiet atļauties, jaunā dāma. Viņš pa­ņēma senlaicīgo svārstu aiz ķēdes un ļāva Mollijai to ap­jūsmot. Tuvumā tas izskatījās pat labāk, nekā bija šķitis iepriekš. Tā zelts bija nodilis, bet ne saskrāpēts, un spirāle uz tā bija iegravēta ļoti precīzi.

-     Cik tas maksā?

-     Nu… hmmm… piecsimt piecdesmit mārciņas. Tur ir divdesmit divi karāti tīra zelta, un tas ir diezgan sens. Varbūt tavam maciņam labāk atbilstu šis. Molda kungs paņēma alvas kaklarotu ar iestrādātu nespodri brūnu ak­meni. Mollija nepievērsa uzmanību alvas izstrādājumam un pētīja zelta svārstu. To uzlūkojot, šķita, ka spirāle grie­žas. Viņa juta, ka tas ir neatvairāms. Viņai to vajadzēja. Viņai nepatika, ka kaut ko nevar atļauties. No šī brīža viņa pirks visu, ko vien vēlēsies! Ar izšķērdīgu žestu viņa pa­sniedzās kabatā un izvilka naudas žūksni. Es pirkšu zelta svārstu, viņa pieklājīgi teica un noskaitīja vienpadsmit piecdesmit mārciņu naudaszīmes.

Molda kungs neticīgi blenza uz tām. Tu laikam būsi laimējusi zirgu skriešanās sacensībās!

-     Nē, man paveicās talantu konkursā, Mollija skaid­roja.

-    Ā! Tad tu esi tā meitene, kas uzvarēja! Man piezvanīja mazmeita un pastāstīja par tevi. Viņa teica, ka tu esot bi­jusi neiedomājami lieliska! Vecais vīrs nespēja noslēpt

pārsteigumu. Viņu satrieca tas, ka tik parasta izskata, pat tik neglītai meitenei kā Mollijai varētu veltīt tādus apzīmējumus kā "jauka", "krāšņa" un "piemīlīga" jo tieši tā Molliju viņam bija aprakstījusi mazmeita. Nu, tad ļauj paspiest tavu roku, viņš teica. Apsveicu!

Viņš pakratīja Mollijas lipīgo plaukstu. Tad tu kā nieku pievārēji viņus visus, veikalnieks sacīja, daļēji cerēdams, ka Mollija viņa priekšā kaut ko notēlos vai pastāstīs kādu joku. Tad jau tu pērc sev dāvanu. Veikalnieks nospieda pogu uz kases aparāta, likdams tam ar tinkšķi atvērties, un ieslidināja atvilktnē piecsimt piecdesmit mārciņas.

-    Nūja.

-    Un kur tu iemācījies tā uzstāties?

Mollija bija tik laimīga un sajūsmināta, ka labprāt vi­ņam izstāstīja. No kādas senas grāmatas, viņa noslē­pumaini teica, uzsizdama pa lielo, smago kontūru zem jakas.

-    Tu taču joko!

-     Nē, nejokoju vis. Tā ir ļoti īpaša grāmata.

-    Un tāpēc tu nēsā to līdzi, minēja veikalnieks.

-    Tieši tā, atbildēja Mollija.

Molda kungs iesaiņoja Mollijas pirkumu. Paldies, un priecājies par savu svārstu!

-    Paldies! Uz redzēšanos!

-    Uz redzēšanos!

Kad Mollija iebāza saini kabatā un pagriezās, lai ietu, ieskanējās zvaniņš virs veikala durvīm un ienāca vēl kāds apmeklētājs. Ietinies cigarillas dūmu mākonī, viņš pabrāzās garām Mollijai, viegli tai iebelzdams.

Mollija izgāja no veikala, uzslēja apdilušās zilās jakas apkakli un atkal uzlika jaunās saulesbrilles. Molda kungs nolūkojās viņai nopakaļus.

Viņa skatienu aizšķērsoja jaunais apmeklētājs. Ļaujiet vēlreiz aplūkot tās brilles, ko jūs man rādījāt šorīt, viņš pieprasīja.