Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollija izgāja uz skatuves; viņas plaukstas bija tik no­svīdušas kā nekad mūžā. Aizkari atvērās, un karstā pro­žektoru gaisma iesitās viņai sejā. Mollija piegāja pie mik­rofona, vēderam nervozi raustoties krampjos. Pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka nespēj atcerēties, kā hipnotizēt jebko, nemaz nerunājot par veselu zāli, pilnu ar Braiersvilas iedzīvotājiem. Viņa ielūkojās zāles melnajā tukšumā un sajuta, ka visi tur esošie lūkojas uz viņu. Gaisā virmoja labvēlība. Valdīja klusums, ja neņem vērā dažus apspies­tus krekšķus un Todlijas kundzes šķavas.

-     Labdien, dāmas un kungi! viņa nervozi teica. Es esmu Mollija Mūna, un šajā pēcpusdienā vēlos demonstrēt jums talantu, kāds man piemīt, ja vien jums ir atvērts prāts.

Viņa sadzirdēja ieinteresētu balsu murdoņu.

-     Lai es to spētu, man ir jūs jāredz, un tāpēc, dāmas un kungi, ēēē, zēni un meitenes, tagad zālē jāieslēdz gaisma.

Ar diviem slēdžiem skatuves gaisma tika izslēgta un ieslēdzās apgaismojums virs publikas. Zālē bija milzums cilvēku. Pirmajā rindā Mollija pamanīja Heizlu, kura sita sev pa galvu ar kaķa tērpa asti.

-     Sveicināti visi! sacīja Mollija, juzdamās jau mierī­gāk. Un tagad, dāmas un kungi, ja vien ļausiet man bridi koncentrēties, es parādīšu, ko spēju izdarīt. Drīz vien es sākšu saņemt telepātiskas domas… jūsu domas, un tad es pateikšu, par ko jūs domājat.

Mollija nekustīgu skatienu lūkojās grīdā.

No skatītāju viedokļa likās, ka meitene spēlē kādas lu­gas ainiņu. Tur nu viņa stāv, koncentrējoties pagalam teat­rāli. Protams, visa šī domu lasīšana ir tēlota, bet meitenei tēlošana padodas itin labi. Būtu interesanti redzēt, kā tai padosies nolasīt citu domas. Varbūt publikā viņai ir "sa­vējie", kas izliksies, ka nekad mūžā nav viņu redzējuši.

Un tad, kad Molija atkal pacēla skatienu, ikviens zālē sēdošais pārsteigumā secināja, ka pēc otrā acu uzmetiena meitene ir daudz ipašāka, nekā licies sākumā. Kalsnais un vienkāršais bērns tiešām bija sajūsmas vērts. Jo ilgāk skatī­tāji pētīja Molliju, prātojot, kā gan līdz šim nav pamanījuši viņas personības pievilcību, jo vairāk tos sagūstīja hipno­tizējošais skatiens.

-     Nu jau vairs nav ilgi, teica Mollija, skatienam me­todiski slīdot pār seju rindām, ielūkojoties katra cilvēka acīs. Bija nepieciešams tikai mirklis, lai gūtu kontroli un justu, kā saplūsmes izjūta kļūst aizvien spēcīgāka. Molliju pārsteidza tas, ka vairums publikas, arī žūrijas locekļi, pakļāvās viņas varai uzreiz. Todlijas kundze tiešām at­gādināja vecu krupi ar atkārtu žokli. Trinklberijas kundze izskatījās tā, it kā gatavotos ķiķināt.

Vienīgos sarežģījumus radīja kāda sieviete sestajā rindā. Kundzīt, jā, jūs, sestajā rindā, ar saulesbrillēm, lūdzu, noņemiet tās.

Kad sieviete noņēma brilles, Mollija secināja, ka viņa jau ir transā. Kādam zēnam, kas bija izgājis uz tualeti, gandrīz izdevās izvairīties no Mollijas tīkliem, tomēr viņai to izde­vās noķert pa ceļam atpakaļ uz vietu. Un tad, kad zēns ap­sēdās, Mollija bija pārliecināta, ka ikviens šajā zālē esošais pilnībā atrodas viņas sasvīdušās plaukstas tvērienā. Viņa bija nohipnotizējusi pat gaismu operatoru. Un tagad atkal nodzēs gaismu zālē, Mollija viņam teica.

Prožektora spilgtajos staros viņa sāka uzrunāt publiku.

-    Jūs… visi esat manā varā, viņa sāka. Jūs visi aiz­mirsīsiet, ka es uzkāpu uz skatuves, lai lasītu jūsu domas. Tā vietā jūs domāsiet, ka es uzkāpu uz skatuves un… Mol­lijas skaidri izteiktie rīkojumi atbalsojās rātsnama zālē.

Mollijas uzstāšanās sākās. Visi godbijīgi atlaidās sēdek­ļos. Šī Mollijas Mūnas dziedāšana un dejošana bija tik laba, tik pilnīga, tik interesanta, ka viņiem likās, ka redz dzim­stam jaunu zvaigzni. Meitenes talants lika aizrauties elpai, viņai piemita pievilcība un humors, un viņai bija burvīga seja. Viņa dejoja tik graciozi, ka šķita kājas nemaz neskar zemi. Viņa dziedāja kā eņģelis un tad sāka stāstīt jokus.

Tik smieklīgus jokus! Jokus, kas lika smieties, līdz šķita, ka pārplīsīs vēders.

Īstenībā Mollija vienkārši stāvēja uz skatuves, iestāstot publikai to, ko tai vajadzētu redzēt un dzirdēt.

Iekams Mollija beidza, viņai vēl bija kāds vārds sakāms tieši Todlijas kundzei.

-     No šī brīža tu stāstīsi ikvienam, ko satiksi, cik bries­mīga un neganta skolotāja tu esi, Mollija viņai teica, un Todlijas kundze atvēra un aizvēra muti kā resna zelta zivtiņa, tā paužot savu piekrišanu.

Tad Mollija sasita plaukstas un mirklī izveda visus no transa. Zālē uzbangoja aplausu, bravo saucienu un atzi­nīgu svilpienu vētra. Trīsdesmit otrais numurs, Mollija Mūna. Viņa bija acīmredzama un neapstrīdama uzvarē­tāja. Aiz viena viņas kājas mazā pirkstiņa naga bija vairāk talanta nekā visiem pārējiem kopā. Te nu viņa stāvēja, tērpusies pavisam vienkāršos svārkos un blūzē. Tas tikai pierādīja, ka nebūt nav nepieciešami visi šie masku tērpi. Šai Mollijai Mūnai piemita tāds skatuves talants, ka ne­bija nepieciešams ne tērps, ne grims. Šajā meitenē bija kas ārkārtīgi īpašs. Viņa likās vienkārši tāda patīkama. Viņai noteikti piemita tā īpašā burvība, ko mēdz saukt par zvaigznes būtību.