Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-      Ā, jā, profesor Nokman, teica Molda kungs, iz­traucēts no apmulsuma. No krūšu kabatiņas viņš izvilka acenes, ko pirms tam bija spodrinājis, un nolika uz letes. -Jūs to nekad neiedomātos, bet tā meitene tikko uzvarēja talantu konkursā!

Nepacietīgo klientu nepavisam neinteresēja Braiersvilas dzīve mūsdienās. Taču viņu interesēja dzīve Braiersvilā pirms simt gadiem. Viņš bija jau vairākas reizes apmeklē­jis Molda kunga veikaliņu, jo bija atklājis, ka pavecais antikvārs zina stāstu par pilsētiņas slavenību doktoru Loganu un ka Molda kungs ir pat pircis un pārdevis priekš­metus, kas izmantoti Logana ceļojošajā hipnozes izrādē.

Šodien profesors Nokmans bija atgriezies veikalā šo an­tīko aceņu dēļ, kas tagad gulēja uz letes. Tām bija melnas lēcas ar uzzīmētiem baltiem virpuļiem, un runāja, ka reiz tās piederējušas pašam doktoram Mesmeram.

-    Ar tām it kā varot sevi pasargāt no hipnotizētāja ska­tiena, pirms tam bija skaidrojis Molda kungs. Intere­santi, bet dumji. Tomēr es domāju, viņš bija cerīgi piebil­dis, ka tās būtu ļoti piemērotas jūsu muzeja kolekcijai.

Acenes bija dārgas, un profesors Nokmans vēl nebija izlēmis, vai tās pirkt. Viņš tās paņēma un ar tuklu, garnagotu pirkstu pakasīja ieziestās ūsas. Molda kungs turpi­nāja pētīt Molliju un Petulu, kas pastaigājās pa galveno ielu, lūkodamās veikalu skatlogos.

-    Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka šī doktora Logana grā­mata nav te uzpeldējusi? jautāja Nokmans. Mans mu­zejs par to, bez šaubām, samaksātu, jo es organizēju iz­stādi par hipnozi.

-     Nē… nē, noteikti nē, teica veikalnieks, nenovērs­dams skatienu no Mollijas. Viņa droši vien prot dejot kā Džindžera Rodžersa. Mana mazmeita domā, ka viņa ir brīnišķīga! Man viņa izskatījās samērā parasta. Nu, tas laikam atkarīgs no viņas acīm.

-    Jā, droši vien, izklaidīgi atbildēja profesors, pielai­kojot savādās brilles un paveroties griestos.

-    Viņa sev nopirka skaistu zelta karuli, kaut ari sauca to par svārstu. Savādi, ka bērns pērk kaut ko tādu. Cerams, ka viņa neizniekos visu to laimēto naudu.

-     Svārstu? pārjautāja profesors Nokmans, pēkšņi dā­vājot veikalniekam visu uzmanību. Viņš pievērsa tam virpuļoto aceņu segto skatienu. Cik naudas tad viņa dabūja?

-    Trīs tūkstošus mārciņu, man šķiet. Tas nu gan ir inte­resanti, vai ne? Viņa izskatās tik parasta. Nu, jūs jau zināt to sakāmvārdu: "Nespried par grāmatu pēc tās vāka." Un, ja jau runājam par grāmatām, kad es jautāju, kur viņa iemācījusies tā uzstāties, viņa atbildēja, ka no kādas ļoti īpašas, senas grāmatas. Kas par dīvainu bērnu!

-     No kādas grāmatas? prasīja Nokmans, kura nāsis iepletās kā medību sunim, saožot medījumu.

-    No kaut kādas grāmatas, ko viņa nēsā sev līdzi.

Profesors Nokmans norāva no acīm senlaicīgās acenes

un beidzot pa logu palūkojās uz meiteni. Viņa lasīja re­klāmas pie avīžu kioska, un zem elkoni nevīžīgi turētās zilās jakas jautās liela taisnstūrveida priekšmeta asās kontūras. Izjūta, ka viņš tikko trāpījis desmitniekā, Nokmanu satrieca tā, ka tas noelsās vien. Visu nedēļas no­gali viņš bija blandījies pa Braiersvilu, meklēdams cilvēku, kas nestu šo grāmatu, cerībā ieraudzīt šo skatu. Viņš bija nogrābis lielo laimestu. Profesors bija par to pārliecināts. Viņa domas joņoja, izvērtējot Molda kunga stāstīto.

Meitene bija nopirkusi svārstu, laimējusi kaudzi naudas, visiem šķita, ka viņa ir brinumdaiļa, taču viņa tāda nav, un meitenes panākumu noslēpums meklējams kādā senā grāmatā. Viņa acīmredzot nevēlas, lai kāds pamana šo grāmatu, ja slēpj to zem jakas. Atmodās Nokmana iekšējā balss un teica, ka zem savādā izskata meitenes jakas, bez šaubām, ir viņa hipnozes grāmata.

Mollija un Petula pašlaik nozuda aiz stūra. Profesors tvēra pēc durvju roktura, tad atcerējās par brillēm.

-     Es tās brilles ņemšu, viņš teica. Cik, jūs teicāt, tās maksā?

-    Tās ir absolūti unikālas, izgudrēm sacīja Molda kungs. Četrsimt piecdesmit mārciņas. Viņš pasniedza brilles sudraba ietvarā.

Nokmana domas lēkāja. Viņš apzinājās, ka veikalnieks prasa pārāk daudz, un viņam tas nepatika, taču, ja tās tiešām palīdz pret hipnozi, tad viņam tās varētu noderēt, un kaulēties nebija laika.

-     Es tās ņemšu. Profesors Nokmans nolika naudu uz galda. Varat neiesaiņot, viņš piebilda. Un, ja jums parādās vēl kaut kas par hipnozi, piezvaniet man uz Šta­tiem. Te būs mans numurs.

-    Nu, protams, veikalnieks apmierināts apsolīja. Viņš vēl nekad nebija pārdevis tik daudz vienā pēcpusdienā. Galu galā veikala atvēršana svētdienā bija izrādījusies laba doma. Visu labu!

Profesors Nokmans izsteidzās no veikala, nometa zemē cigarillu un drudžaini pa labi un pa kreisi lūkojās pēc mei­tenes. Satraukumā atraugājoties, viņš elsdams steidzās pa ielu virzienā, kādā bija aizgājusi viņa.

Pa to laiku Mollija un Petula bija atgriezušās pie viesnī­cas, kur minibusiņā uzticīgi gaidīja Aderstones jaunkun­dze un Edna.

Mollija uzgāja savā numurā, paņēma somu un nonāca lejā, lai samaksātu rēķinu. Tad viņa devās uz busiņu un iekāpa tajā. Petula ielēca pēc viņas.