Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Lidojums uz Ņujorku ilga astoņas stundas, taču Mol­lijai bija ļoti ērti lielajā nolaižamajā krēslā. Viņa no­skatījās divas filmas un ar tīksmi pasmaržoja visus bez­maksas ādas krēmus, kas tika izsniegti speciālā somiņā. Petula visu ceļu uzvedās labi, sūkādama akmeni, ko bija paņēmusi no Braiersvilas viesnīcas piebraucamā ceļa. Viņa iesmilkstējās tikai vienu reizi, kad tika pasniegts vistas sautējums, taču stjuarte nodomāja, ka skaņa nāk no Mol­lijas. Mollija pasūtīja vēl vienu porciju, kuru ielika Petulas groziņā.

Kad lidmašīna cauri zemajiem mākoņiem laidās lejup uz Džona F. Kenedija lidostu netālu no Ņujorkas, Mollija izplānoja nākamo gājienu. No balvas naudas bija atlikušas 1910 mārciņas. 5 mārciņas viņa bija izdevusi par Petulas kaklasiksnu, 15 mārciņas par viņas ceļojuma grozu, 20 mārciņas par saulesbrillēm, 50 mārciņas par pēcpusdienu viesnīcā, 550 mārciņas par svārstu un 450 mārciņas par lidmašīnas biļeti. Vairāk par tūkstoš mārciņām. Viņa brī­nījās, cik ātri nauda bija pagaisusi. Vispirms tā bija jā­samaina dolāros. Tad viņai ar vilcienu vai taksometru jādodas uz… Mollija vēl nebija droša, uz kurieni Ņujorkā. Viņa zināja, ka izvēlēties par bāzi kādu viesnīcu būtu labs sākums. No turienes, būdama drošībā un netraucēta, viņa varēs izplānot, ko pasākt turpmāk.

Lidmašīna piezemējās četros no rīta pēc Mollijas laika.

-    Dāmas un kungi, lūdzu, pagrieziet pulksteņus atpakaļ par piecām stundām, paziņoja pilots. Pašlaik Ņujorkā ir vienpadsmit vakarā. Ceram, ka jums patika lidojums un ka ceļosiet kopā ar mums vēl.

Mollija bija tik nervoza un satraukta, ka vispār nejuta nogurumu. Viņa uzlika saulesbrilles, paņēma mugursomu un Petulas groziņu un pēc divdesmit minūtēm ar dolā­riem kabatā jau bija pie taksometru pieturas. Precīzāk, ar 2998 dolāriem. Tur, kamēr Petula nokārtojās notekā, taksometru pieturas apkalpotāja ar sulīgu Bruklinas ak­centu jautāja Mollijai: Uz kurieni?

-    Uz Ņujorku.

-Jā, mazā lēdij, bet uz kuru Ņujorkas daļu?

-     Uz centru, Mollija atbildēja tik pašpārliecināti, cik vien spēja.

-    Tad jau tu droši vien gribi nokļūt Manhetenas salā. Sieviete uz papīra lapas uzrakstīja "Manhetena", iedeva to veca, sarūsējuša dzeltena taksometra vadītājam un pa­līdzēja Mollijai un Petulai iekāpt. Durvis aizcirtās, un Mollija atslīga kausam līdzīgajā sēdeklī. Smalka ierakstīta balstiņa no sēdekļa apakšas sauca: Ei, jūs… šeit Ņujorkas mērs. Piesprādzējieties… Es negribu jūs redzēt slimnīcā!

Kad Mollija bija piesprādzējusi drošības jostu, cita, dzi­ļāka balss jautāja: Nu labi, uz kurieni Manhetenā?

Mollija palūkojās uz stingro starpsienu starp viņu un šoferi. Tās augšdaļā bija metāla režģis ar mazām bīdāmām durtiņām naudas pasniegšanai. Viņa varēja redzēt tikai šofera skūtās galvas pakausi. Viņš paskatījās uz meiteni aizmugures skata spogulī un aizsmakušā balsī teica: Tu esi pārāk maza, lai viena pati ceļotu naktī šādā laikā. Zini, tev jābūt piesardzīgai šī te nav neko draudzīga pilsēta, ja gadās nokļūt tās nepareizajā daļā.

-     Es esmu vecāka, nekā izskatos, atbildēja Mollija.

-    Un esmu radusi būt patstāvīga. Un vai zināt ko? Neviena vieta nevarētu būt vēl nedraudzīgāka par to, no kuras es tieši tagad nāku. Tātad es gribu braukt uz… ak… nē… ak, lidojums bija tik ilgs, ka esmu aizmirsusi viesnīcas no­saukumu. Mollija visai pārliecinoši pārmeklēja kabatas, lai atrastu papīra lapiņu.

-    Es zinu visas Manhetenas viesnīcas, lielījās šoferis.

-     Kāda tā izskatās?

-    Tā ir pati smalkākā, lielākā viesnīca jūs taču to zi­nāt… Tur visās malās ir statujas un zelts viena vienīga greznība.

-    A, tu domā Belinghemu?

-    Jā… tā būs īstā, Mollija iepriecināti teica. Belinghema.

-     Nu labi, mazā lēdij. Tad nu turies cieši!

Taksometrs iekļāvās satiksmes plūsmā. Tā bija pati lēkā-

jošākā automašīna, kādā Mollija jelkad bija sēdējusi. Viņu un Petulu mētāja augšup un lejup, kamēr sarūsējusī vecā mašīna izgriezās uz šosejas un devās uz Ņujorkas centru Manhetenas salu.

Mollija izbrīnīta lūkojās pa logu. Viss te bija tik liels. Pa sešu joslu ceļu kā spīdoši monstri ar spuldzīšu rindām masīvajās priekšpusēs rībināja milzigi kravas auto. Pa labi un pa kreisi tālumā pletās piepilsētas māju rindas. Bija tumša nakts bez mēnesnīcas, taču šoseja bija kā nepārtraukta baltu priekšējo un sarkanu aizmugurējo uguņu upe.

Aptuveni pēc pusstundas zvārošanās un lēkāšanas šo­feris paziņoja: Te nu tā ir. Viņi nogriezās, un pēkšņi pa logu pavērās skats uz pašu augstāko, gaišāko, iespai­dīgāko kosmiskā laikmeta pilsētu, kādu Mollijai jebkad bija nācies redzēt. Ēkas bija neiedomājami milzīgas, tās atgādināja celtnes no kādas citas planētas un visas slējās uz salas. Petula uzlika priekšķepas uz loga, lai paskatītos ārā, un Mollijai plaukstas sāka svīst, ieraugot, ka ceļš uz Manhetenas salu ved pār milzīgu, zaigojošu piekārtu tiltu. Mollijas mute pavērās, kad viņi tam tuvojās un sāka šķēr­sot ūdens klaidu. Mollija nu redzēja, cik patiesi milzīgas ir šīs celtnes. Dažām bija desmitiem stāvu un tūkstošiem logu, kuros joprojām bija iedegtas gaismas.