Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Piedodiet, Aderstones jaunkundz, viņš smalkā balstiņā teica, izspļāvis gumiju un ielicis to kabatā.

Mollija uzgāja uz skatuves.

Sintija un Kreigs vienā balsī iesaucās: Ei, vācies nost, Miega Zona!

Mollija lūkojās uz savu kurpju purngaliem, ļoti, ļoti spē­cīgi koncentrējoties uz sajūtu acīs. Viņa gatavojās hipno­tizēt visus klātesošos, izmantojot vienīgi acis. ,

-     Kas tad nu?… Aizmirsi, kas tev jābubina?

-     Nu gan pietiks, noskaldīja Aderstones jaunkundze, noklakšķinot lieko zobu kastaņetes un kožot ar tām gaisu.

-     Ikviens, kas trokšņos, saņems kniebienu.

Visi apklusa. Tad Mollija lēni pacēla acis pret publiku. Tās kā prožektors apstaroja nelielo bariņu. Un katrs tur esošais tika sagūstīts, ietverts kā trusis automašīnas star­meša gaismā. Mollija jutās tā, it kā spēlētu datorspēli. Ik reizi, kad kāds cieši ieskatījās viņai acīs, viņa juta, kā zūd tā aizsardzības spējas. Viņa pakāpeniski apstrādāja ska­tītāju rindas. Visvieglāk bija ar Džemmu, Geriju, Rūbiju un Džinksu, taču pat ar vecākajiem bērniem tā bija kā iz­klaide. Visas acis, kuras parasti pauda dusmas un nepatiku pret Molliju, tagad bija kļuvušas blāvas un neizteiksmīgas. Gordons, Rodžers… Tad kāds uzsita Mollijai pa plecu.

-     Man šķiet, ka es esmu pirmā, atskanēja Heizlas ne­jaukā ņaudēšana. Mollija pagriezās un pievērsa skatienu Heizlai. Heizlas ieslīpās acis meta izaicinājumu. Tad viņas seja dīvaini sarāvās.

Heizlas acis bija pārņēmusi savāda sajūta. Viņa lūko­jās uz Molliju neglīto, neieredzēto Molliju, kurai parasti neveltītu ilgu skatienu, bet kaut kāda iemesla dēļ viņas acis tagad likās kā magnetizētas. Heizla centās novērst skatienu, taču nespēja. Un gluži kā cilvēks, kurš izmisīgi ieķēries upes krastā, cenšoties pretoties spēcīgajai strau­mei, Heizla, kuras spēki bija izsīkuši, atlaida rokas.

Telpā valdīja klusums. Visi sēdēja sastinguši un ieple­tuši acis. Mollija apmierināta pavērās apkārt. Viņu ļoti iespaidoja tas, ka viņai vispār nebija nācies likt lietā balsi.

-     Pēc mirkļa es apsēdīšos. To darot, es sasitīšu plauk­stas. Kad jūs izdzirdēsiet mani sasitam plaukstas, jūs izkļūsiet no transa un neatcerēsieties, ka vispār esmu jūs hipnotizējusi… Un no šī brīža ikreiz, kad atcerēsieties nejaucibas, kādas esat teikuši par Molliju Mūnu vai viņai nodarījuši, jūs sitīsiet sev pa galvu ar to, kas jums tajā brīdī būs rokās.

Mollija nokāpa no skatuves un apsēdās. Viņa spalgi sa­sita plaukstas. Viņa nebija hipnotizējusi visus tā, lai tie viņu mīlētu. Tas viņai pagaidām nebija vajadzīgs. Viņa tikai gribēja pārliecināties, ka spēj hipnotizēt pūli, un to viņa spēja. Kad telpa ap viņu atdzīvojās, Mollija pasnie­dzās kabatā, izvilka papīru, ko bija uzgājusi Aderstones mapē, un saplēsa to.

Līdz šim dzīvē Mollijai vienmēr bija trāpījies īsākais salmiņš. Tagad viņa bija gatava saņemt to, kas viņai pie­nākas. Tai vajadzēja būt dzīvei kā Mollijas iemīļotajās reklāmās. Šī dzīve varēja būt tepat blakus. Mollija izjuta patīkamas trīsas, domājot par visu to jauko, ko viņa vien­mēr bija vēlējusies iegūt, bet kā viņai allaž bija pietrūcis. Viņa piebāzīs kabatas ar talantu konkursa balvas naudu, bet tas būs tikai iesākumam. Tā kā viņas rīcībā tagad ir hipnoze, viņa bija pārliecināta, ka nekad vairs nejutīs nau­das trūkumu. Un attiecībā uz cilvēkiem Mollija turpat uz vietas nolēma, ka no šī brīža neviens viņu vairs negrūstīs, neknaibīs, neizrīkos, neterorizēs un neignorēs. Tagad viņa bija gatava kļūt par personību, un lai pasaule labāk piesar­gās, jo jaunā, mirdzošā Mollija Mūna ielauzīsies pasaules telpā un apžilbinās to.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Nākamajā rītā bāreņu namu pamodināja svaigu franču radziņu un picas jaukā smarža, un svaigo maizīšu aromāts pilnībā atbilda Mollijas saulainajam noskaņoju­mam.

Ednas aizraušanās ar Itāliju jau bija izgājusi ārpus ēdam­zāles sienām. Viņa bija ienesusi mūzikas centru, kas skaļi atskaņoja kādu operu. Uz galda glīti izkārtotas grāmatas par Itāliju.

-    Vai biji bibliotēkā, Edna? Mollija apvaicājās, paņē­musi franču radziņu un smalkmaizīti no šķīvja.

-    Jā, redzi, man ļoti patīk Itālija, Edna pieklājīgi pa­skaidroja, it kā Mollija to nezinātu. Es mīlu Itāliju, it īpaši itāliešu virtuvi. Itālieši nu gan patiesi zina, kā jā­dzīvo. Viņa ielēja Mollijai karstu šokolādi.

-    Ļauj man to izdarīt, Edna, ar bezzobu smaidu teica Aderstones jaunkundze, izņemdama šokolādes krūzi no Ednas ciešā satvēriena. Mollij, mīļumiņ, kur tu gribētu sēdēt?

Viņa pavadīja Molliju pāri telpai pie loga, it kā tā būtu viešņa no karaļnama. Bērni sačukstējās, kad Aderstones jaunkundze nošalca garām, lieko zobu kaklarotai šūpojo­ties pie katra soļa. Šorīt viņai galvā rēgojās milzīgas apakš­bikses. Viņa bija tērpusies parastajā krimplēna kostīmā, tikai viscaur sagraizītā un saplosītā. Tas izskatījās pēc kāda jukuša modes mākslinieka vājprātīga gara darba.

-     Man patīk jūsu tērps, teica Mollija.

-    Ak, paldies, paldies, Mollij! Es to pagatavoju ar šķērēm pagājušonakt.