Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Aderstones jaunkundzes pieņemamā telpa bija tumša, tās sienas sedza šokolādes brūnuma koka paneļi, bet krēsli bija žāvētu plūmju krāsā. Grīdu klāja rakstains, pelēks pa­klājs, un viss dzīvoklis oda pēc naftalīna tabletēm, šerija un mazliet ari pēc antiseptiska mutes skalojamā līdzekļa. Tur bija divi nelieli galdiņi ar mežģīņu sedziņām, bet bez ierāmētām fotogrāfijām, jo Aderstones jaunkundzei ne­bija ne ģimenes, ne draugu. Trīs bārkstainas lampas ap­gaismoja telpu un gleznas pie sienām. Visās bija attēloti tumši meži, tumšas upes un tumšas alas. Kamēr Mollija pārdomāja, cik spocīgi gan tas izskatās, viņai pieglaudās Petula, nolika pie kājām akmentiņu un nolaizīja ceļgalu. Mollija viņu noglāstīja.

Valdies, Petula, teica Aderstones jaunkundze. Un tad: Apsēdies!

Gan Mollija, gan Petula apsēdās. Mollija ieņēma vietu uz cieta ķebļa pie neiedegtā kamīna. Kādu bridi telpā val­dīja klusums, ja neņem vērā skaņas, ko radīja Aderstones jaunkundzes lieko zobu sūkāšana un Mollijas pašas sirds­puksti. Meitene ārkārtīgi nervozēja. Līdz šim Aderstones jaunkundze bija viņas lielākais izaicinājums, un pastāvēja briesmīgā iespēja, ka viss varētu izgāzties, it ipaši tāpēc, ka viņai nebija ne koka karotes, ne kāda cita svārstveida priekšmeta, lai liktu Aderstones jaunkundzes prātam kon­centrēties uz to. Taču Mollijas nervus stiprināja naids pret Aderstones jaunkundzi, kas, kā meitene bija pārliecināta, noteikti bija apzināti, tātad cietsirdīgi, likusi Rokijam do­ties prom neatvadoties.

Pulkstenis ar dzeguzi pie sienas pārtrauca klusumu ar ierūsējušu un dobju "Kukū!". Mollija salēcās. Aderstones jaunkundze pavīpsnāja. Pulkstenis nokūkoja vēl sešas reizes. Mollija vēroja putekļaino koka putnu ar salauzto knābi lēkājam uz atsperes iekšā un ārā no dzeguzes māji­ņas, līdz tas beidzot pazuda savā alā. Aderstones jaunkun­dze pagriezās un, lūkodamās ārā pa logu, sāka runāt.

-    Kā jau tu zini, Rokijs ir prom. Viņa pienākumos ietilpa daudzi mājas darbi, kas tagad jādara kādam citam. Esmu nolēmusi tos visus uzticēt tev, jo tu esi tāds bērns, kam smags darbs varētu daudz ko iemācīt. Šī tava izrādīšanās ēdamtelpā, kas izprovocēja Ednu, bija ļoti prasta. Es pil­nībā vainoju tevi.

Kad Aderstones jaunkundze apgriezās, Mollija lūkojās grīdā.

-     Esi tik laipna un pievērs man uzmanību, kad es ar tevi runāju.

Mollija sakoda zobus un palūkojās augšup. Viņa bija nonākusi pie tās īpašās acu sajūtas, un tagad, ielūkojoties Aderstones jaunkundzes drūmi garlaikotajās acīs, kurās nemanīja ne mazāko prieka stariņu, viņas jauniegūtās spējas izlauzās kā labi noregulēts lāzera stars. Aderstones jaunkundze novērsās. Viņa izjuta savādu nemieru.

-    Paldies tā jau ir labāk, Aderstones jaunkundze cen­tās pateikt tik normāli, cik vien iespējams. Viņa notrīsēja, domājot, vai dīvainās izjūtas iemesls atkal nav kārtējā sirdsklauve. Pēc šerija malka viņa jutās labāk.

-    Kā jau teicu… Aderstones jaunkundzes aukstās acis atkal uzmeklēja Mollijas skatienu, kas viņu piesaistīja tā­pat, kā naktstauriņu piesaista gaisma. Viņai nebija spēka pārtraukt skatīties, tāpēc viņa turpināja. Un, to darot, no­tika kas savāds.

Aderstones jaunkundzi pameta visas dusmas un ari visas domas. Viņa vairs nespēja atcerēties, ko bija gatavojusies sacīt. Viņa apzinājās vienīgi to, ka Mollijas zaļās acis ir ļoti, ļoti nomierinošas, un dziļi iekšienē viņa jutās silti, miegaini. Un tad Aderstones jaunkundze pēkšņi bija… aiz­gājusi. Mollijas acis notrīsēja, un caur viņas ķermeni izšā­vās saplūsmes izjūta. Kad Aderstones jaunkundzes galva noslīga uz sāniem un mēle izkārās no mutes, izstumjot uz priekšu liekos zobus, Mollija nomierinājās. Bija skaidrs, ka tagad viņa pilnībā kontrolē stāvokli. Kad Mollija sāka ru­nāt, viņa Aderstones jaunkundzei izklausījās kā eņģelis.

-       Agnese-Aderstone-klausies-manī. Tagad-tu-esimanā-varā. Mollijas balss skaņas atgādināja viļņus, kas skalojas pret krastu. Aderstones jaunkundze pamāja.

-     No šī brīža nekas, ko es daru, nebūs nepareizi, vai sa­prati? Tagad es tev patikšu tikpat ļoti kā Ednai… un tas ir aptuveni par desmit tonnām… Lai ko ari es tev prasītu, tu man to dosi. Aderstones jaunkundze vārgi pamāja.

-    Un pirmais, ko es gribu, ir Rokija telefona numurs. Tūlīt iedod man to.

Aderstones jaunkundze pakratīja galvu. Vienmuļā ma­šīnas balsī viņa sacīja: Man-nav-pierakstīts-es-iznīcināju-numuru.

Mollija bija satriekta. Acīmredzot Aderstones jaunkundze vēl nebija tik hipnotizēta, kā izskatījās. Laikam viņa bija hip­notizēta tikai pa pusei. Mollija sakopoja savu acu spēku.

-    Aderstones jaunkundz, tev jādod man tas numurs, viņa uzstājīgi turpināja.

-    Es saku-patiesību, teica robots Aderstone. Es-nekad-tos-neglabāju… Es vienmēr-iznīcinu-bērnu-lietudokumentus, tiklīdz viņi ir prom. Vienmēr ir patīkami-redzēt-viņus-aizejam… Es gribētu, lai viņi-visi-aizvācas no šejienes un atstāj-mani-vienu, tikai ne tu, Mollij… Aderstones jaunkundze iesmilkstējās. Neej projām, Mollij!