Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Aiz viņām atskanēja spiedziens. Aderstones jaunkun­dze pagriezās turp ar savu parasto nejauko sejas izteiksmi (jo viņas jūtas pret pārējiem bērniem nebija mainījušās) un izskatījās sabijusies. Heizla Hakerslija bija iesitusi sev ar krūzi un izgāzusi karsto šokolādi uz galvas.

-     Ko tu dari, Heizla? Aderstones jaunkundze sanik­nota noprasīja. Piedod, Mollij!

Atskanēja vēl viens bļāviens, kad Rodžers ar pienu pie­lēja visus matus. Aderstones jaunkundze pagrāba lieko zobu kastaņetes un kā ļauni noskaņots jūras vēzis izslējās virs viņa. Nu tā, Rodžer Fibin. Par to tu saņemsi knie­bienu. Un, klabinot liekos zobus pret Rodžeru, viņa tam spēcīgi iekoda augšdelmā.

-    Aūūūūūū! iekliedzās Rodžers, šausmās iepletis acis.

Mollija saviebās. Viņa nebija domājusi pakļaut Ader­stones jaunkundzi hipnozei tik lielā mērā, ka tā kļūst ne­ganta.

Edna, pienākusi blakus Mollijai, iečukstēja viņai ausī: Rādās, ka Agnesei kaut kas nedaudz nojucis galviņā.

Kad Mollija atstāja ēdamtelpu, viņa pamanīja, ka Gor­dons Boilss iesit sev pa galvu ar franču maizīti. Meitene norūpējusies palūkojās Gordonā.

Mollija neaizgāja uz svētdienas skolu. Visu rītu Edna un Aderstones jaunkundze bija Mollijas rīcībā. Edna ga­tavoja viņai garšīgas uzkodas, bet Aderstones jaunkundze masēja Mollijas kājas, kamēr Petula sēdēja viņai klēpī. Ap pusdienlaiku Mollija jutās brīnišķīgi atpūtusies un gatava pēcpusdienas izaicinājumam.

Pārējie bērni devās ceļā kājām, bet Edna pavadīja Mol­liju līdz minibusiņam, nesdama viņas somu, un atvēra aiz­mugures durvis. Tad Edna kopā ar Aderstones jaunkundzi ieņēma vietas priekšā. Mollija ar Petulu klēpī tika aizvesta uz Braiersvilas rātsnamu.

Rātsnams bija Viktorijas stila mūra celtne ar piparnīcas formas zaļi apsūbējušu vara jumtu. Tās ieejas pakāpieni ēkas priekšā kā ūsas izvērsās uz divām pusēm. Un šodien pa tiem staigāja bērni. Viņi bija posušies visdažādākajos tērpos vizuļotos kostīmos, cilindros un frakās. Daži bija ģērbušies, lai dziedātu un dejotu, citi lai sniegtu burvju mākslas izrādi, citi, lai notēlotu kādu lugas fragmentu, bet vēl citi lai uzstātos ar komiskiem priekšnesumiem. Visi bija sagatavojušies talantu konkursam. Un katru bērnu pavadīja kāds no vecākiem. Mollijai bija grūti paiet tiem garām. Vecāki kārtoja bērnu frizūras, atsprauda apakš­svārkus un uzmundrināja atvases.

-     Dziedi, cik jaudas, Džimij… Parādi viņiem, kas tu esi!

-     Sallij, neaizmirsti smaidīt, kad dziedi!

-    Atceries, Andželika, viss atkarīgs no acīm.

-     Nu, protams, nodomāja Mollija, kāpjot augšup pa pakāpieniem.

Neviens neievēroja vienkāršo, izstīdzējušo skuķi, kas spraucās visiem garām. Neviens nepamanīja uz ceļa no­vietoto minibusiņu, kas gaidīja viņu atgriežamies.

Cieši satvērusi mugursomu, kurā droši bija noslēpta hipnozes grāmata, Mollija izlauzās līdz galdam vestibilā.

-    Vārds? jautāja kundze ar acenēm kalnu kristālu ro­tātos rāmjos.

-     Mollija Mūna.

-     Adrese?

-     Hārdvikas bāreņu nams.

Sieviete izsniedza Mollijai karti ar viņas vārdu. Kad izrāde sāksies, tev jābūt aiz skatuves, un tad tev pateiks, kad jāiziet. Vēlu veiksmi! viņa ar laipnu smaidu teica.

-     Paldies! Man tā būs vajadzīga.

Mollija pa parketa klāto gaiteni devās uz lielo zāli ar augstajiem griestiem, kur rindās bija izkārtoti simtiem metāla krēslu ar sarkana auduma sēdekļiem, no kuriem daži jau bija aizņemti. Zāles vidū Mollija ieraudzīja zemu platformu ar sešiem krēsliem. Tie bija paredzēti žūrijai.

Gaiteņos ap Molliju atbalsojās konkursa dalībnieku bal­sis, kad tie iesildījās, dziedādami gammas. Viņa pagāja garām Heizlai un Sintijai, kuras novaikstījās uz viņu, un iegāja aizkulisēs. Tas bija kā ieiet spilgtu putnu būri, kur vīsi čiepst un kladzina. Mātes un tēvi darbojās ap bērniem, bērni ņēmās ap saviem tērpiem. Pēdējā brīža lampu dru­dzis pildīja gaisu ar spriedzi. Redzot šīs ģimenītes, Molliju pārņēma spēja skaudība. Viņa pagrieza muguru un ap­sēdās stūri pie televizora ar izslēgtu skaņu. Mollija uz­skatīja, ka būtu tikai godīgi, ja talantu konkursā uzvarētu viņa. Salīdzinājumā ar viņu šiem bērniem dzīvē viss bija nācis viegli. Tomēr Mollijas pašpaļāvība sāka šķobīties. Viņa skatījās televizorā cerībā, ka tas viņu nomierinās un pārtrauks plaukstu svīšanu.

Pārtraukumā tika rādīta Qube reklāma. Tas pats vīrietis no Qube plakāta, kurš nolūkojās lejup uz Braiersvilu, tagad bija televizorā un atvēra Qube bundžiņu. Mollija uzreiz ju­tās savā ādā un pievērsa uzmanību iecienītajai reklāmai.

-    Ooooh, tu esi tik foršs, vai varu iemalkot tavu Qube? Mollija runāja vizuļojošā peldkostīmā tērptās sievietes tekstu. Tad viņa sacīja reizē ar reklāmas galveno varoni: Hei, pasaule tiešām rādās labāka ar Qube bundžiņu rokā. Un Mollija zināja, ka pēc tam sulīga balss aizkadrā teiks: Qube… tas veldzēs ne tikai tavas slāpes!