Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Tātad Mollija bija hipnotizējusi Ednu tikai ar acīm? Viņa apzinājās, ka ir izmantojusi karoti kā svārstu un arī balsi. Viņa piegāja pie spoguļa un palūkojās uz sevi. Tur nu bija viņas sārtā, piņņainā seja un kartupelim līdzīgais deguns. Viņa cieši ieskatījās sev acis. Viņai atbildēja tiešs zaļo acu skatiens. Viņa raudzījas desmit, divdesmit, trīs­desmit sekundes. Acis sāka trīsēt un tad šķita kļūstam lie­lākas, lielākas, lielākas. Mūzika apakšstāvā nu jau skanēja kā no tālienes. Mollija koncentrējās uz acīm un centās tās nemirkšķināt, lai atkal izjustu kvēlojošo sajūtu. Un tad notika kas neparasts. Mollijas seja bija pilnībā pazudusi, un vietā, kur tā bija pirms tam, parādījās kāda pavisam cita. Mollijas mati bija kļuvuši oranži un stīvi. Vienā nāsī karājās liela saspraužamā adata, un plakstiņus klāja zili balts tonējums. Viņa blenza savā jaunajā panka veidolā. Mollijas kājas bija notirpušas, un šķita, ka acis pulsē, kvēlo un pulsē, ieslēdzas un izslēdzas kā bākas gaisma. Un šādi, kā bija teikts grāmatā, varot hipnotizēt pūli.

Mollija spēji samirkšķināja acis. Ar atvieglojumu viņa spogulī atkal saskatīja savu seju. Tas nu gan bija savādi. Vai tad vingrinājumā ar spoguli viņa bija hipnotizējusi pati sevi? Varbūt grāmata sniegs atbildi par tikko noti­kušo.

Mollija ar acīm pārskrēja apakšnodaļai "vingrinājums ar spoguli". Tur bija rindkopa, kura saucās "Sevis hipnotizēšana".

Iedomājies, kāds tu gribētu būt, bija rakstīts grāmatā. Pie­mēram, ja tu gribētu kfūt maigāks vai agresīvāks, iedomājies, ka esi maigāks vai agresīvāks, un taā tu spoguli ieraudzīsi, kāds tu tad būtu.

Mollija samulsusi atlaidās gultā. Viņa sevi nekad nebija iztēlojusies kā panku, taču tieši to bija parādījis spogulis. Tas bija tā, it kā zemapziņā viņa gribētu būt panks, un hipnoze bija parādījusi viņas citādo būtību. Kas tad ir panki? Viņa tos vienmēr bija uztvērusi kā dumpiniekus. Mollija noteikti gribēja dumpoties. Jā, šķita, ka zemapziņa ir viņai soli priekšā, parādot, kāda viņa dvēseles dziļumos vēlētos būt.

Noslēpusi hipnozes grāmatu zem matrača, viņa apsē­dās, lai pārdomātu, kādas vēl citas Mollijas varētu uzburt iztēlē. Tad, joprojām prātojot, viņa izvilka zīmuli un sāka urbināt caurumu ziepju gabalā, ko bija paņēmusi no iz­lietnes. Izpiņķējusi bārksti no segas, viņa to noknieba un izvilka caur ziepju gabala caurumu. Galā viņa iesēja mezglu. Tagad viņas rīcībā bija pašgatavots svārsts. Ne­bija jau nekāds labais, tomēr tas darbojās, un, par spīti nogurumam, vajadzēja izmantot laiku, lai izmēģinātu to ar Ednu, kamēr pārējie vēl nebija pārradušies. Tā nu, uz­vilkusi rītakleitu, Mollija devās lejā pa kāpnēm.

Viņa paskrēja garām Petulai, kas priecīgi metās meite­nei pakaļ. Mollija traucās lejup pa kāpnēm, līdz stāvēja uz vestibila šaha galdiņam līdzīgās akmens grīdas. Meitene atkal izdzirdēja mūziku, šoreiz no televīzijas istabas, un, sev par pārsteigumu, izdzirdēja Heizlas Hakerslijas kau­coši dziedošo balsi. Heizlai laikam kaut kā bija izdevies izvairities no sestdienas rīta pastaigas.

Mollija zagās uz priekšu pa gaiteni un paskatījās pa kopējās telpas durvju spraugu. Viņa ieraudzīja Heizlu, kas bija pārģērbusies par kaķi, tērpusies baltā triko, baltās zeķbiksēs, baltās čībiņās, ar gumiju piestiprinājusi galvai baltas kaķa ausis. Tas bija tērps, kurā viņa gatavojās uz­stāties talantu konkursā. Heizla rokā šūpoja baltu asti un dejojot dziedāja:

Man žēl, ka iztrenkāju baložus, Man žēl, ka nokodu es žurku, Man žēl, ka nozagu jums pienu, Bet esmu taču kaķis… Ņau, ņau.

Mollija vēroja, kā Heizla dejo stepu pa istabu, valba acis, mirkšķina plakstiņus un vispār izskatās ļoti stulbi. Mollija jau sāka vēlēties, kaut viņai līdzi būtu fotoaparāts. Bet tad prātā ienāca kas cits. Heizlai joprojām ākstoties, Mollija dziļi ievilka elpu un devās iekšā.

-     Ak, tā tak neesi tu, Miegazāle… Un tev līdzi vēl tā smirdīgā mopsene Petula. Tev taču nebūs kļuvis labāk? novaidējās Heizla. Petula viņai uzrūca.

-Jā, nu jau ir gan mazliet labāk, paldies, teica Mollija, ņemdama no kabatas ziepju svārstu. Viņa apsēdās Heizlas priekšā un it kā rotaļājoties sāka to šūpot.

-    Kas tas tāds? jautāja Heizla. Tev jānēsā līdzi zie­pes, jo svīst rokas?

Mollija turēja svārstu viņas sejas priekšā, ritmiski šū­pojot to no vienas puses uz otru.

-     Ko tu dari?

-    Neko ī-pašu, atbildēja Mollija.

-     Tā nu vis nav. Tu mēģini mani hipnotizēt, izšāva Heizla. Tādi idiņi kā tu taču domā, ka hipnoze tiešām darbojas.

Mollija beidza šūpot svārstu. Nemēģinu vis, viņa aši atcirta.

-     Tu nu gan esi stulba, nošņācās Heizla, un Mollija saprata, ka ir tuvojusies Heizlai pavisam neveikli. Iepriek­šējie panākumi bija viesuši viņā pārmēru lielu paļāvību savām spējām. Un tagad Heizla bija kļuvusi pārāk piesar­dzīga, lai Mollija varētu viņu hipnotizēt.

-     Es nemaz necentos tevi hipnotizēt. Tas nav nekāds svārsts, tās vienkārši ir… ziepes striķītī, lai man tās ne­pazustu vannā.