Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Šajā dienā cepumu bļodiņa tika piepildīta divas reizes. Katru reizi Mollija nolavījās lejup pa kāpnēm, lai papildi­nātu krājumus un tādējādi remdētu izsalkumu.

Tovakar Mollija lasīja ilgi, koncentrējoties uz doktora Logana paustajām atziņām. Kad meitene beidzot izslēdza gaismu, viņu pārņēma iedrošinoša izjūta, ka laiks darbojas viņas labā. Mollija varētu paslimot vismaz vēl nākamo dienu, līdz Aderstones jaunkundze nāktu viņu pārbaudīt. Varētu pārtikt no Petulas cepumiem un pārējā laikā apgūt doktora Logana gudrību. Dažu dienu laikā grāmatas no­slēpumi jau būtu droši nogūlušies viņas prātā. Kaitināja tas, ka divas nodaļas bija izplēstas, taču viņa visu mēģi­nātu iemācīties no pārējām septiņām. Mollija nevarēja vien sagaidīt, kad par savu atklājumu varēs pastāstīt Ro­kijam. Abu strīds tagad šķita niecīgs salīdzinājumā ar brīnumainajiem hipnozes noslēpumiem. Mollija atlaidās gultā, prātojot, kur lai ņem ķēdi un svārstu.

Pēkšņi viņas domās ielauzās negantā profesora tēls no bibliotēkas. Mollija sāka justies nedaudz vainīga. Šī no­teikti bija pasaulē pati labākā hipnozes mācību grāmata, kuru sarakstījis viens no pasaulē labākajiem hipnotizē­tājiem. Nabaga profesora pētījumi nebūs pilnīgi, ja tajos netiks ietverti doktora Logana uzskati par šo tematu, un viņš taču bija pārvarējis tūkstošiem jūdžu, lai iegūtu šo grāmatu. Nav nekāds brīnums, ka viņš bija tik noskaities. Muzeja vadība dusmosies par naudas tēriņiem dārgām aviobiļetēm. Nu labi, Mollija nodomāja, es nolikšu grā­matu atpakaļ, tiklīdz būšu tikusi ar to skaidrībā. Tad viņš tajā varēs urbties daudzu gadu garumā. Apmierinājusi sirdsapziņu, viņa iegrima miegā.

Mollija vairs nedomāja par profesoru. Un tieši tā bija viņas lielākā kļūda.

septītā nodaļa

Nākamā bija sestdiena. No dziļā miega Molliju uz­modināja Petula, kas centās ielēkt viņas gultā. Kad Mollija palūkojās lejup, mopsene kā dāvanu nometa uz grīdas akmeni. Viņa šķita daudz mundrāka nekā citkārt. Mollija pacēla suneni un paberzēja viņas ausis.

Man būtu jāpateicas tev, Petula. Tu, vai zini, tiešām man palīdzēji.

Petula ar ķepu pieskārās Mollijas krūtīm, it kā sakot: Nē, tā esi tu, kas palīdzēja man.

Tā viņas kļuva par draudzenēm.

Mollija izrāpās no gultas un piegāja pie loga. Virs cie­mata šīfera jumtiem varēja saskatīt baznīcas torņa pulk­steni. Pārējie bērni jau bija devušies sestdienas rīta pa­staigā.

Aderstones jaunkundzei patika vizināt bērnus minibusiņā uz otru pakalna pusi, kas saucās Svētā Bērtuļa pau­gurs un atradās desmit jūdžu attālumā. Atstājusi visus tur, viņa lika tiem doties pāri pauguram pa kalnaino apvidu atpakaļ uz bāreņu namu. Tas deva Aderstones jaunkun­dzei trīsarpus stundas brīva laika, ko viņa allaž pavadīja pilsētā. Mollija zināja, ka viņa bieži apmeklē pedikīru, lai izgrieztu varžacis un aprūpētu tulznas uz pēdām, un pēc tam droši vien iegriežas kaut kur, lai iemalkotu pāris glāzīšu šerija.

Tas nozīmēja, ka līdz brīdim, kad kāds atgriežas bāreņu namā, Mollijai bija atlikušas aptuveni trīs stundas.

Nezaudējot laiku, viņa uzvilka rītasvārkus un izgāja no istabas. Bija tik jauki šļūkt lejā pa kāpņu margām, kad ne­viena nebija tuvumā. Petula lēcieniem metās viņai pakaļ, pa suņu eju ieslīdēja Aderstones jaunkundzes miteklī un atgriezās ar pavadu zobos. Viņa sekoja Mollijai uz pirmo stāvu. Meitene izgāja cauri vestibilam, tad aizslidinājās pa sapulču zāles vaskoto koka grīdu un klusi iegāja ēdam­telpā. Pa slīpo eju garām galda piederumu atvilktnēm un trauku skapjiem viņas devās lejup uz virtuvi. Varēja dzir­dēt, kā Edna grabina metāla pannas, taisoties gatavot pus­dienas. Mollija zagās uz priekšu, prātā atkārtojot to, ko bija iemācījusies no trešās nodaļas "Citu cilvēku hipnoti­zēšana" un ceturtās nodaļas "Svārsta hipnoze".

Bēniņstāva istabā Mollija iztēlē jau bija iekļuvusi Ednas prātā. Tur viņa bija ieraudzījusi saīgušu, aizvainojuma pilnu būtni, kurai iestājies dzīves apnikums un noriebies strādāt. Mollijai likās, ka viņa zina, kā hipnotizēt Ednu. Tam nevajadzētu būt pārlieku grūti. Galu galā rūcošā Edna lielā mērā līdzinājās dzīvniekam. Mollija dziļi ievilka elpu, un viņu pāršalca satraukuma vilnis. Un, ja nu viss arī no­ietu greizi, Edna vienkārši uzskatītu Molliju par dīvainu. Meitene iegāja vecmodīgajā virtuvē ar saplaisājušām, baltām flīzēm klātām sienām, salauztām izlietnēm, di­vām gāzes plītīm un akmens plātņu grīdu. Petula viņai sekoja.

Edna ņēma ārā no maisa vistu galvas un lika tās milzīgā katlā, kas bija pilns ar vārošu ūdeni.

Ei, sveika, Edna, teica Mollija. Smaržo jauki.

Edna salēcās un apveltīja Molliju ar nelādzīgu skatienu. Tu nu gan esi viena riktīga maita, ja šitā ložņā apkārt, viņa teica. Acīmredzot Edna vairs nebija tajā dīvaini labajā

garastāvoklī kā iepriekšējā vakarā. Mollija mēģināja vēl­reiz: Ko tu tur taisi?

-            To nolādēti asiņaino zupu, protams, Edna norūca, izraujot spalvu no vistas galvas. Vienā ziņā Ednai bija tais­nība: zupa tiešām bija asiņaina, pilna ar vistu galvām.