Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollija brāzās prom cauri krūmiem. Viņa netaisījās skriet krosu, tāpat arī negrasījās šodien atgriezties nožēlojamajā skolā. Viņa dosies uz savu īpašo vietu, savu slepeno vietu, un tie visi var kaukt, vaimanāt un kliegt, līdz sejas metas zilas.

TREŠĀ NODAĻA

Mollija lauzās cauri skolas mežiem, slapjajai zemei šļakstoties un papardēm sitoties ap kājām. Viņa pacēla kādu zaru un sāka sist augus. Pirmā plušķainā pa­parde, pie kuras viņa ķērās, bija Aderstones jaunkundze. Švlk! Zars nozibēja gaisā un nocirta viņas galvu. Vecā govs, Mollija nomurmināja.

Kāds tumšzaļš staipeknis bija Edna. Švīk! Vecā, pretigā ķesele!

Viņa bija nonākusi kādas vecas īves pakājē. Uz zemes ap to puva indīgās, sarkanās ogas, un uz tās stumbra auga derdzīga, dzeltena piepe. Ā! Todlijas kundze!

Šņikt! Šņākt! Pēc Todlijas kundzes saciršanas sīkos, smir­dīgos gabaliņos Mollija jutās jau mazliet labāk. Pati tu esi neslavena, viņa teica.

Apsēdusies uz celma, Mollija iespēra nātrei. Saņem, Rokij! viņa teica. Nātre atliecās atpakaļ un iedzēla viņai potītē. Kad Mollija bija atradusi skābenes lapu un paberzē­jusi ar to nātres dzēlumu, viņa nodomāja, ka Rokijam var­būt bijusi taisnība mazliet, tomēr viņa joprojām uz to dus­mojās. Galu galā viņa taču Rokiju nekad neaizvainoja. Viņa nemaz nevēlējās, lai Rokijs mainītos. Mollija vienmēr bija do­mājusi, ka patīk Rokijam tāda, kāda ir, tāpēc ari bija šokēta, at­klājusi, ka viņam nepatīk kaut vai neliela viņas daļiņa, bet vēl lielāks šoks bija redzēt, ka viņš nostājas citu pusē.

Viņa domāja par to, cik gan reižu Rokijs ir jutis nepatiku pret viņu un par to neko nav teicis. Pēdējā laikā viņš bieži bija atsvešinājies. Vai Rokijs no viņas izvairās? Mollijas prātā plosījās vētra. Ko nozīmē tas, ko viņš pateica? Vai to, ka viņa nekad necenšas kaut ko sasniegt? Bet viņiem taču kopā lieliski izdevās izspēlēt reklāmas. Tur taču Mol­lija centās. Varbūt viņai izdotos atrast kaut ko citu, kas paveiktos. Tad viņš redzētu!

Mollija piecēlās un turpināja lauzties cauri mežam, iz­jūtot žēlumu pret sevi. Koku audze beidzās, un viņa stā­vēja pakalna kailajā pusē vējā, lūkodamās lejup uz mazo Braiersvilas pilsētiņu. Tur bija skola, aiz tās šoseja, pilsē­tas rātsnams un mājas. Viss mirdzēja pēcpusdienas lietū. Automašīnas, kas izskatījās mazas kā jūrascūciņas, rāpoja pa līkumainajām ieliņām. Mollijai gribējās, lai kāda no tām atbrauktu un paņemtu viņu līdzi, aizvestu uz mājām kādā omulīgā namiņā. Viņa domāja par to, cik laimīgi ir bērni, kuriem ir vecāki; lai ari cik slikti būtu gājis dienā, viņiem vienmēr ir mājas, kur atgriezties.

Mollija novirzīja domas uz milzīgo reklāmas dēli, kurš stāvēja pie pilsētiņas robežas un uz kura katru mēnesi parādījās cita reklāma. Šīsdienas vēstījums, kas apstaroja ikviena dzīvi, bija: ESI VĒSAIS DŽEKS, DZER QUBE. Uz mil­zīgā dēļa bija attēlots kāds vīrs ar saulesbrillēm, plud­malē dzerot Qube no bundžiņas. Slavenā Qube bundžiņa mirdzināja zeltainās un oranžās svītras, it kā gaismu pa­saulei dāvātu nevis saule, bet Qube. Mollijai patika tas, ka bundžiņa gan izskatījās karsta, tomēr tās iekšpusē bija vēss dzēriens. Ap dzerošo vīrieti sajūsmā pulcējās skaistie pludmales apmeklētāji. Viņiem visiem bija burvīgi, balti zobi, tomēr paši baltākie bija puisim, kurš no bundžiņas dzēra Qube.

Mollijai patika Qube reklāmas. Viņai šķita, ka pati pa­staigājas pa balto smilšu pludmali, kur uzņemta šī re­klāma, un pazīst visus valdzinošos ļaudis, kuri tur atpūšas. Viņa apzinājās, ka tie ir tēlotāji un ka pati aina ir insce­nēta, tomēr ticēja, ka šāda pasaule pastāv. Kādu dienu viņa izlauzīsies no Hārdvikas nama murga un sāks jaunu dzīvi. Tā būs prieka pildīta, gluži tāpat kā cilvēkiem no viņas mīļākajām reklāmām, taču tā būs īsta.

Mollija reiz bija nogaršojusi Qube, kad Trinklberijas kun­dze bija atnesusi dažas bundžiņas. Taču tās toreiz tika sadalītas starp visiem un viņai bija tikuši tikai daži malki. Protams, dzēriens, kuram piemita piparmētru un augļu garša, bija brīnišķīgs.

Dodoties lejup uz pilsētu, Mollija domāja par to, cik lieliski būtu, ja cilvēks varētu kļūt populārs, vienkārši iz­dzerot vienu bundžiņu Qube. Viņa gribētu būt populāra, tāpat kā skaistie cilvēki plakātā. Un cik ļoti Mollija vēlējās būt bagāta un skaista! Pašlaik viņa bija nabadzīga, neglīta un necienīta. Absolūta nulle.

Mollija gāja lejup pa pakalna nogāzi uz pilsētiņas bib­liotēku.

Viņai ļoti patika vecā, nesakārtotā bibliotēka. Tur val­dīja miers, un tās biezajos fotoalbumos bija atrodamas tālas vietas, par kurām sapņot. Tur patika gan Rokijam, gan Mollijai. Bibliotekāre allaž bija pārāk aizņemta ar grā­matu lasīšanu vai kārtošanu, lai pievērstu viņiem uzma­nību. Patiesībā tā bija viena no retajām vietām, kur Mol­lijai nevajadzēja nevienam neko paskaidrot. Un tur viņa varēja atpūsties savā slepenajā vietiņā.