Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Vakara lūgšana sākās kā jau vienmēr. Šajā laikā tika dziedāts psalms un skaitītas lūgsnas. Parasti Rokija balss pārspēja visas citas, taču šovakar viņš dziedāja klusi, cenz­damies atgūt elpu. Mollija cerēja, ka viņam atkal priekšā nav nejauka ziema ar sēcošām astmas lēkmēm. Pēc tam vakars turpinājās kā jau allaž trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā.

Pēc pēdējās vakara dievlūgsnas noskanēja vakariņu gongs un atvērās smagās ēdamzāles durvis. Cauri tām stumdījās bāreņi, kurus šovakar sagaidīja pretīga iepuvušu zivju smaka. Viņi jau pietiekami ilgi bija redzējuši šīs zivis guļam plastmasas kastēs pie virtuves, kur tās apložņāja mušas un vaboles; pēc smakas likās, ka tās tur gulējušas kādu nedēļu. Visiem bija zināms, ka bāreņu nama pavāre Edna apceps zivis biezā, taukainā siera un riekstu mērcē, lai noslāpētu puvuma garšu, to viņa savulaik bija apguvusi flotē.

Un te nu stāvēja lielā, muskuļotā Edna ar pinkainajiem, sirmajiem matiem un saplacināto degunu, gatava pie­spiest jebkuru bērnu izēst šķīvi tukšu. Ar jūrnieka teto­vējumu uz gurna (kā tika baumots) un rupjo valodu Edna atgādināja īdzīgu pirātu. Viņā kā dusošs pūķis mājoja nelāgs raksturs, kas pamodināts mēdza trakot un spļaut ugunis.

Ikviens bērns izjuta satraukumu un nelabumu, stāvot ierindā, kuras priekšā grozījās Edna, izdodot pavēles no smirdīgās mutes.

-     Man ir alerģija pret zivim, Edna, teica Mollija.

-    Būs tāds riktlgs mencas vēders, Edna nosvepstēja, slaucīdama degunu kombinezona piedurknē.

-    Tas tiešām ir mencas vēders, Mollija pačukstēja Rokijam, paskatījusies uz savu zivi.

Vakars bija gandrīz beidzies. Pirms gulētiešanas bija atlicis tikai Mollijai piespriestais trauku mazgāšanas sods. Rokijs, kā parasti, pieteicās palīgā.

-     Mēs varam sacerēt dziesmu par trauku mazgāšanu. Turklāt augšā mani gaida vienīgi Gordons un Rodžers, lai man iedzeltu.

-     Viņi vienkārši tevi apskauž. Kāpēc tu reiz nevarētu iekraut viņiem pa ausi? jautāja Mollija.

-     Nav ko rokas smērēt.

-     Bet tev taču nepatīk mazgāt traukus.

-    Tev ari. Taču tas padosies ātrāk, ja es palīdzēšu.

Tā šajā parastajā vakarā abi devās uz trauku novietni pagrabstāvā. Mollijai izrādījās taisnība. Šovakar bija jāno­tiek kam īpašam un tas ari notika.

Pagrabtelpā bija auksti. Virs galvas locījās pilošas cau­rules, un sienās melnēja ventilācijas lūkas, pa kurām telpā iekļuva pēc pelējuma dvakojošs auksts gaiss un peles.

Mollija atgrieza krānu, no kura tecēja remdens ūdens, bet Rokijs gāja pēc trauku mazgāšanas šķīduma. Mollija dzirdēja Ednas burkšķēšanu gaitenī, pa slīpo tuneli trauku mazgātavas virzienā stumjot ratiņus ar vienpadsmit zivjainiem šķīvjiem.

Mollija turēja īkšķi, lai Edna vienkārši atstātu viņiem ratiņus un ietu prom, kaut arī daudz ticamāk bija, ka viņa paliks trauku novietnē un kritīs uz nerviem. Tas daudz vairāk izskatītos pēc Ednas. Atgriezās Rokijs ar trauku mazgāšanas šķidrumu. Viņš nedaudz iešļāca izlietnē, iz­likdamies, ka darbojas vienā no viņu iecienītākajām tele­vīzijas reklāmām.

-     Ak, mammu! viņš uzrunāja Molliju. Kāpēc tavas rokas ir tik maigas?

Mollija un Rokijs bieži mēdza izspēlēt televīzijas re­klāmas un mācēja tās atkārtot vārdu pa vārdam. Viņiem likās smieklīgi izlikties par reklāmu cilvēkiem.

-    Tik maigas? Mollija gaudulīgā balsī atkārtoja. Tas ir tāpēc, ka es lietoju šo mazgāšanas šķidrumu, mīļumiņ. Parastie mazgājamie līdzekļi ir vienkārši slepkavīgi. Tikai Burbuļotais ir saudzīgs.

Pēkšņi uz Mollijas rokas nolaidās Ednas dinozaura ķepa, liekot izgaist iedomu pasaulei. Mollija parāvās sāņus, gai­dot veselu lērumu apvainojumu. Taču to vietā viņa ausī sadzirdēja slimīgi saldenu balstiņu: Es to izdarīšu, mī­ļumiņ. Ejiet prom rotaļāties!

Mīļumiņ? Mollija nespēja noticēt, ka pareizi saklausījusi. Edna nekad nebija runājusi ar viņu laipni. Parasti tā bija vienkārši briesmīga un šaušalīga. Taču tagad viņa smaidīja nedabisku smaidiņu caur sakostiem zobiem.

-     Bet Aderstones jaun…

-     Par to neuztraucies, attrauca Edna. Ej un atpū­ties… Ej un lūri to burvīgi sasodīto teļļuku vai dari ko citu.

Mollija palūkojās uz Rokiju, kas izskatījās tikpat ap­mulsis. Tad abi pavērās Ednā. Pārmaiņas bija pārsteidzo­šas. Tas bija tikpat neparasti, it kā uz viņas galvas augtu tulpes.

Un tā bija pirmā savādā lieta, kas notika šajā nedēļā.

OTRĀ NODAĻA

Dažkārt, kad neveicas, šķiet, ka neveiksmēm nav gala. Tieši tā par savu likteni bieži domāja Mollija Mūna, un tas ari nebija nekas pārsteidzošs, jo neveikties viņai mēdza bieži. Ja vien zinātu, ka tomēr paveiksies, meitene spētu izbaudīt nākamo dienu, jo tās beigās ar viņu būtu jānotiek visādiem brīnumiem. Tomēr šorīt šķita, ka Mollijas diena ir aizgājusi šķērsām jau kopš brīža, kad viņa no rīta atvēra acis pēc cieša miega uz bāreņu nama noplīsušā matrača. Tas notika tā.