Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-Jā, piekrita Mollija, vienā rāvienā izdzerot atlikumu un ar diviem pirkstiem parādot uzvaras zīmi vīrietim tele­vizorā. Pēkšņi pasaule tiešām likās labāka. Mollija jutās droša, ka viss būs kārtībā. Kādu brīdi viņa pat jutās kā viena no cilvēkiem ekrānā. Tad viņa atraugājās un sajūta izzuda. Tagad tika reklamēta koka laka. Mollija palika ar tukšu bundžiņu rokā un burbuļiem pilnu vēderu.

Mollija bija pārsteigta. Viņa tiešām bija noticējusi, ka Qube bundžiņa spēj palīdzēt atrisināt problēmas. Qube un tā cilvēki. Ja blakus būtu Qube, viņa būtu droša, ka spēs būt pašpārliecināta un apburt visu pasauli. Tomēr viņa nejutās pašpārliecināta, bet gan nervoza, uztraukusies un nomākta. Mollija jutās tā, it kā iemīļotie reklāmas varoņi būtu viņu nodevuši, un pēkšņā apskaidrības uzplaiksnī­jumā aptvēra, ka apmātība ar tiem un viņu pasauli ir bijis ārprāts. Viņi taču bija pilnīgi neīsti.

Skatoties nākamo plāksteru reklāmu, kurā bija re­dzams zēns ar nobrāztu celi, Mollija nodomāja, ka varbūt varētu dabūt aktrises darbu. Galu galā visi šie cilvēki re­klāmās nav īsti, viņi ir aktieri, un reklāmu taču ir simtiem. Tur ir jābūt milzumam darba. Varbūt viņa pat varētu tēlot Qube reklāmā. Kamēr Mollija rotaļājās ar šo domu, sākās jauna programma.

Virs oranžā uzvalkā sēdēja uz rozā dīvāna ar milzīgu sūkļveida mikrofonu rokā. Aiz viņa muguras liela, mir­gojoša izkārtne vēstīja, ka šī ir ČĀRLIJA PĻĀPAS PRO­GRAMMA. Vīrieša balss bija tik rupja, ka varētu domāt rītos viņš skalo rīkli ar granti.

-Jā, dāmas un kungi, kā jau solīts, šodien viņa ir šeit pie mums. Lūdzu, aplaudējiet un silti sveiciet Brodveja jaunāko zvaigzni Deivinu Natelu!

Mollija bija pārsteigta, ieraudzījusi, ka Deivlna Natela ir maza astoņus vai deviņus gadus veca meitene. Kad viņa iznāca uz skatuves, skatītāji svilpa un sita plaukstas. Viņa apsēdās, un rudmatainais programmas vadītājs Čārlijs Pļāpa nodimdināja: Hei, sveika, Deivīna! Irrrrr tik lie­liski, ka tu piedalies mūsu pārraidē!

-    Sveiks, Čārlij, ir lieliski būt šeit! atskanēja Deivīnas cukursaldā balstiņa.

-     Nu tad, Deivīna, ķerrrrramies vērrrsim pie ragiem. Esmu pārliecināts, ka ikviens vēlas zināt, kāda ir sajūta, esot Brodveja mūzikla zvaigznei. .

-     Tas ir vienkārši lieliski, teica Deivīna ar burvīgu smaidu. Es mīlu dziesmas, es mīlu dejas, es mīlu šo stāstu. Es milu pārējos aktierus, es mīlu publiku, un man patīk būt Manhetenā.

-    Tev nu gan ir liela un plaša sirds, ja tajā mājo tik daudz mīlestības, glaimoja Čārlijs Pļāpa, un publika iesmējās.

-    Jā, tas viss ir lieliski, un visiem vajadzētu atnākt un noskatīties izrādi. Deivīna pagriezās pret skatītājiem un izstaroja platu, pārliecinošu smaidu. Viņas sejas izteiksme lika Mollijai sarauties. Viņa nedaudz atgādināja Heizlu.

-    Noskatīsimies kaut ko no tās! ierosināja Čārlijs Pļāpa. Sekoja videolentes kadri. Sākumā bija redzams teātris ar izrādes nosaukumu Zvaigznes uz Marsa, kas neona gaismā laistījās virs ieejas. Ārpusē bez skaņas piebrauca melna automašīna, un no tās izkāpa kažokā tērpusies Deivīna Natela. Tad tika rādīti daži fragmenti no izrādes. Skatuve bija iekārtota kā Marsa ainava, pilna lielu, sarkanu klintsgabalu. Tagad Deivīna Natela bija tērpta mirdzoši sarkanā astronautes tērpā, viņa dejoja stepu un dziedāja. Tas bija kosmiskais mūzikls. Tika demonstrēti vēl daži izrādes frag­menti, vienā no tiem četri lieli Marsa briesmoņi centās uzbrukt Deivīnai. Petula izmeta no mutes akmeni, ko sū­kāja, un rūca uz marsiešiem.

Publika aplaudēja, un Mollija daļēji izjuta tādu pašu sa­traukumu, kādu bija jutusi uz Braiersvilas skatuves, kad publika bija aplaudējusi viņai.

-    Mans dievs, tas nu gan bija brrrriesmigi forši! teica Čārlijs Pļāpa.

-    Paldies! Zināt, gandrīz par visu man jāpateicas maniem gādīgajiem, brīnišķīgajiem, pašaizliedzīgajiem vecākiem.

-     Āāāā, noelsās publika.

-     Un, turpināja Deivīna, manam menedžerim Berijam Bregam.

-     Ak jā, iesaucās Čārlijs Pļāpa. Te jau viņš nāk!

Uz skatuves parādījās vīrs ar resnu vidukli un atpakaļ atglaustiem, ar želeju saziestiem matiem. Viņam bija sārti vaigi, mugurā rūtains uzvalks un uz acīm sārtas brilles.

-     Sveiki, Deivīna un Čārlij! viņš teica.

-     Sveiks, Berij! sauca Deivīna Natela.

-    Nu, Bermrij, te visi vēlas zināt, kā tu atklāji Deivīnu?

-    Viņa vienkārši ienāca manā Manhetenas birojā Derijstrītā, enerģiski stāstīja Berijs, kam ap kaklu bija tau­riņš, un viņa mani satrieca. Jūs visi zināt, kā viņa dzied un dejo. Viņa vienkārši ienāca manā birojā, dziedāja un dejoja kā tāds mazs brīnums, kas viņa patiesībā ari ir. Man bija skaidrs, ka viņa kļūs par zvaigzni, tāpēc es viņu iepazīstināju ar Zvaigznes uz Marsa režisoru, un te nu mēs pēc kāda laiciņa esam.

Deivīna smējās, rotaļīgi šūpojot zeltainās lokās. Dienā, kad tevi satiku, Berij, pie debesīm bija manas laimīgās zvaigznes. Viņa pagriezās pret Čārliju Pļāpu. Es gribu teikt, ka Berijs izklaides biznesā pazīst ikvienu.