Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Berij, es zinu, ka tu atvedi pie manis Deivīnu, teica Riksija Blūmija, taču, mīļumiņ, šī meitene ne pēc kā ne­izskatās. Paskaties uz viņas pūtainajām kājām! Saldumiņ, man šķiet, ka tev zūd ķēriens.

-    Viņa ir lieliska, viņa ir lieliska, uzstāja Berijs. Arī Mollija pati atzītu, ka nav nekāda skaistuma karaliene, bet vai tad tu neredzi, ka kaut kas viņā ir? Viņa ir burvīga. Berijs Bregs no aizrautības sāka svīst.

Riksija Blūmija izskatījās satriekta.

-    Varbūt parādīt jums, ko es protu? ierosināja Mollija.

Pēc laika, kas būtu vajadzīgs, lai uzasinātu pāris zīmuļu,

gan Riksija, gan Berijs uzlūkoja viņu stiklainām acīm.

-     Es gribu, rīkoja Mollija, lomu lielā mūziklā šeit Ņujorkā, turklāt tādu, par ko labi maksā. Kas jums ir?

-    Nekas, teica Riksija Blūmija, šūpojot galvu. Visās mūsu-izrādēs-ir-tikai-pieaugušo-lomas.

Mollija saminstinājās. Ir taču jābūt kādai lielai lomai, kuru viņa varētu uzņemties. Viņa tādu vēlējās. Vēl vairāk, viņai tā bija vajadzīga. Viņai vienkārši vajadzēja tikt pie naudas.

Tad viņa pie sienas pamanīja Deivlnas Natelas attēlu. Mollijai atkal nācās atcerēties Heizlu. Deivlnas acīs bija tā pati ļaunā dzirksts. Atmiņas par Heizlas ļauno dabu traucās caur Mollijas smadzenēm.

-    Nu labi, tad es ņemšu Deivlnas Natelas lomu Zvaigz­nēs uz Marsa, viņa teica.

Klusuma bridis.

-    Tas varētu būt iespējams.

-Ja tu-tā-saki, piekrita Riksija.

-    Labi, sacija Mollija. Es iemācīšos viņas dziesmas, es iemācīšos viņas dejas… jā, un vēl es izrādē gribu savu suni.

-     Izrādē-nav-suņu-lomu-izrāde-notiek-uz-Marsa, iebilda Riksija Blūmija.

-     Nu tad izdomājiet viņai lomu, neatlaidās Mollija. Un izveidojiet Petulai astronauta tērpu. Petula palū­kojās uz Molliju tā, it kā viņai šī doma patiktu. Un, turpināja Mollija, vajadzēs apmaksāt visus manus vies­nīcas rēķinus. Es vēlos saņemt divreiz tik daudz, cik Dei­vīna Natela. Starp citu, cik tas būs?

-     Četrdesmit-tūkstoši-dolāru-mēnesl.

-    Mmnn… Mollija norija siekalas. Jā, labi, tā ir sum­ma, ko jūs man maksāsiet. Un vēl es gribu daudz jaunu drēbju, jo, kā redzat, manējās ir nedaudz apskrandušas, un es gribētu automašīnu ar šoferi, kas mani vienmēr gaida, un, ja jau mēs par to runājam, lai tas būtu rolsroiss. Un es vēlos neizsmeļamus konfekšu krājumus. Vēlāk es jums pastāstīšu, kādas man garšo vislabāk. Un ir vēl kas ļoti svarīgs. Pirms sākam strādāt, man jātiekas pa vienam ar visiem cilvēkiem, kas piedalās izrādē, un ar visiem tiem, kuri strādā aizkulisēs, un es tiešām domāju visus… Vai tas ir skaidrs? ,

Abi ņujorkieši pamāja.

-      Un beidzot es negribu satikt Deivīnu Natelu. Vai jums ir kāda cita izrāde, kur viņu varētu izmantot?

-Nē.

-            Nu, nekas… Un kāpēc es to visu vēlos? jautāja Mol­lija, atlaidusies krēslā, lai lepni aplūkotu savas marione­tes.

-            Tāpēc, ka tu esi pats talantīgākais bērns, kas jebkad nonācis Brodvejā, nopūtās Berijs.

-    Tāpēc, ka tu esi ists ģēnijs, pamāja Riksija Blūmija. Mollija iekšēji nodrebēja. Šis būs neiedomājami milzīgs

izaicinājums. Viņa cerēja, ka ir tam gatava.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

viss izrādījās tik viegli!

Četros tās pašas dienas pēcpusdienā Mollija dejoja pa viesnīcas istabu, sūkājot karameli un dziedot līdzi dzies­mām no kompaktdiska Zvaigznes uz Marsa. Tās nebija grūti iemācīties.

Apkārt bija izmētātas atvērtas kārbas, pilnas zīdpapīra, no kura rēgojās jaunas drēbes. Tās bija izvēlējusies Rik­sija Blūmija, un Mollija bija pavadījusi visu pēcpusdienu, pielaikojot žaketes, kleitas, bikses un kurpes. Kafijas gal­diņš tagad bija pārvērties par konfekšu galdiņu ar divām milzīgām bļodām, kuras pildīja visu veidu konfektes, un vēl vienu bļodu, pilnu ar daudzkrāsainām mīkstajām ka­ramelēm.

Petula bija devusies apgaitā pa palodzi, aprejot kārnos baložus, kad tie uz tās nolaidās.

Pēc pēdējās dziesmas Mollija izslēdza atskaņotāju un atgūlās gultā, tērpusies jaunos džinsos un ļoti stilīgā T kreklā ar spoža mēness attēlu. Viņa vēlējās, kaut varētu kādam par to visu pastāstīt. Proti, Rokijam. Varbūt pa šo laiku viņš ir piezvanījis Aderstones jaunkundzei un atstā­jis savu jauno adresi. Laika starpība ar Angliju ir piecas stundas tur tagad ir deviņi vakarā -, tā ka Aderstone vēl varētu būt nomodā. Mollija pacēla klausuli un sastā­dīja numuru. Pēc sešiem zvaniem klausule tika pacelta.

Labvakar, Hārdvikas bāreņu nams, atskanēja pazīs­tamā Gerija balss.

-    Ak, sveiks, Gerij! iesaucās Mollija.

-    Mollij! Mollij, kur tu esi? Aderstone teica, ka tu esot aizlidojusi ar lidmašīnu!

-    Es esmu Ņujorkā, atbildēja Mollija, domādama par to, cik iespaidīgi tas skan. Un lidmašīna bija izcila. Bet klausies, vai es varētu runāt ar Aderstoni?

-    Aderstone ir prom.

-    Devusies iepirkties? Aizgājusi apkopt savas varžacis? Kad viņa atgriezīsies?