Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Programma turpinājās, un Mollija vēroja nākam un ejam laimīgus cilvēkus. Meitene saprata, ka viņai tiešām patiktu kādu laiciņu būt aktrisei, bet ne jau reklāmās tas nebūt nebūtu tas pats, kas dziedāt un dejot dzīvas publikas priekšā. Viņai bija patikuši visi tie slavinājumi un aplausi uz skatuves Braiersvilā, un viņa vēlējās to izbaudīt vēlreiz. Viņa bija ar mieru derēt, ka tādiem aktieriem kā Deivlnai maksā lielu naudu. Varbūt vajadzētu satikt šo menedžeri Beriju Bregu? Tēlošana uz skatuves būtu liels pārbaudī­jums, taču Mollija bija pārliecināta, ka to spētu, it īpaši ar savām jaunajām prasmēm. Un ko savulaik teica Rokijs? Ka viņa nekad necenšas? Viņa pierādīs, ka tam absolūti nav taisnība.

Mollija piecelās un izstaipījās. Petula darīja tāpat. Mei­tenei likās, ka ir atradusi risinājumu. Šis Berijs Bregs, kura birojs atradās Derijstrltā, lai kur tā arī būtu, varētu palīdzēt tikt ar to galā.

Ģērbjoties viņa dungoja motīvu no Zvaigznēm uz Marsa. Tā tiešām bija lipīga melodija, un Mollija domāja par to, cik jauki ir būt zvaigznei Brodveja izrādē.

Mollija uzvilka savu T kreklu un veco, caurumaino džemperi. Viņa uzrāva izdilušos īsos, pelēkos svārciņus, sasukāja sprogainos matus un spogulī uzlūkoja savu īpašo seju, sašķobīdama pret atspulgu kartupeļa degunu. Viņa ieslēdza hipnozes grāmatu viesnīcas numura seifā, tad paķēra jaku un uzsvilpa Petulai.

Nāc, Petula! Iesim piedalīties pasākumā! Mēs būsim slavenas!

Pārņemta ar savu jauno likteni un izmetusi no galvas vi­sas domas par Rokiju, Mollija atstāja viesnīcas numuru.

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Mollijai bija nedaudz bail iziet no klusās, elegantās viesnīcas rosīgajās, netīrajās Manhetenas ielās. Hotdogi, sīpoli, gredzenveida maizītes, grauzdēti zemes­rieksti, kafija, sālsstandziņas, burgeri un marinēti dārzeņi pildīja gaisu ar smaržām. Un visur valdīja kustība gan cilvēku, gan satiksmes. Mollija nekad nebija redzējusi šādu cilvēku sajaukumu vienuviet; bija pārstāvētas visas ādas krāsas un tipi. Lielākie un resnākie no viņas jebkad redzētajiem cilvēkiem mijās ar pašiem kalsnākajiem. Šķita, ka ņujorkieši ģērbjas tieši tā, kā viņiem patīk, nepievēršot uzmanību tam, ko par to domā citi. Mollija redzēja puisi kovboja drēbēs gāzelējoties paejam garām sievietei, kas bija tērpusies vizuļojošās rozā krāsas siltajās biksēs. Mol­lija iztēlojās tādās Todlijas kundzi un pasmaidīja, un tad iedomājās, ka Aderstones jaunkundze te varētu nākt pretī pa ielu savā saplosītajā kostīmā ar biksītēm galvā un visi vienkārši nodomātu, ka tā ir kāda jauna mode.

Kādu brīdi Mollija jutās sīka un nedroša, taču tad viņai blakus parādījās viesnīcas kalpotājs zaļi zeltītā uniformā. Taksi, kundze? ,

-     Ēēē, jā, lūdzu, teica Mollija. Kalpotājs atvēra kārtējā grabošā dzeltenā taksometra durvis, kuru šoreiz vadīja puisis ar biezām, melnām ūsām.

-    Kur tad brauksim, lēdij? viņš vaicāja.

Uz Derijstrītu, Mollija teica tik noteikti, cik vien spēja. Viņa un Petula ierāpās iekšā, un cita ierakstīta balss zem sēdekļa teica: Mjauuuu, kaķiem ir deviņas dzīvības, bet tev gan nav, tāpēc piesprādzējies. Mollijai tas nebija divreiz jāsaka, jo šis šoferis brauca kā vājprātīgs. Riepām kaucot, viņi brāzās prom no viesnīcas un tad uz priekšu pa kādu no galvenajām ielām, kas pa Manhetenu veda dienvidu virzienā. Uz plāksnītes ielas malā bija rakstīts "Leksingtonas avēnija", un meksikāņu šoferis līkločiem joņoja pa to, it kā spēlētu kādu datorspēlīti, smiedamies kā traks ik reizi, kad mašīna gandrīz atsitās pret kādu citu. Mollija ieķērās sēdeklī, un Petula iecirta nagus sēdekļa ādas pārvalkā.

Abās ielas pusēs virs viņiem gaisā traucās milzīgi de­besskrāpji, augstas stikla un tērauda sienas. No kanalizā­cijas režģiem uz ietvēm augšup cēlās mutuļojoši tvaika mākoņi.

Mollija palūkojās uz šofera sēdekļa aizmugurē piestip­rināto karti. Tas bija Manhetenas plāns, un viņa ievēroja, ka vairumam ielu nosaukumu vietā ir numuri, tomēr salas apakšējā daļā tām ir nosaukumi tāpat kā citās pilsētās. Un tiešām pēc desmit minūtēm un trīspadsmit dolāriem Mollija un Petula bija nonākušas šo ielu labirintā un iz­sēdinātas tajā, kuras nosaukums bija Derijstrīta. Tā bija iela, pilna sarkanbrūna smilšakmens ēku, kuru apmēri vairāk atgādināja Braiersvilas mājas, lai gan tām jopro­jām piemita lielpilsētas aura. Mollija un Petula devās uz priekšu, pētot uzrakstus pie durvju zvanu pogām. Beidzot viņas nonāca pie pulētas bronzas plāksnes, uz kuras bija uzraksts "BERIJA BREGA AĢENTŪRA". Mollija izjuta atvieg­lojumu, ka Brega kunga uzmeklēšana bija izrādījusies tik vienkārša, kaut ari tas vēl nenozīmēja, ka tagad nebūs nekādu šķēršļu viņu satikt. Meitene sakārtoja svārkus, dziļi ievilka elpu un nospieda zvana pogu.

-    Hallo-o, teica pīkstoša sievietes balss selektorā. Vai varu kā palīdzēt?

-     Esmu atnākusi pie Berija Brega.