Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Nāciet augšā uz piekto stāvu. Noskanēja signāls, un durvis tika atslēgtas. Mollija un Petula iegāja tumšā vestibilā ar spoguļiem pie sienām; tajā smaržoja pēc apel­sīniem un vaniļas. Viņas šķērsoja spīdošo akmens grīdu un devās pie lifta. Drīz abas atradās piektajā stāvā.

-    Labrīt, teica sekretāre, kura izskatījās pēc lelles Bārbijas. Viņa pārlaida melno skropstu ieskautās acis pār Mol­liju, pievērsdama uzmanību meitenes apdilušajam apģēr­bam. Tad viņa ieraudzīja Petulu. A, tad tā būs uzstāšanās ar suni?

-Nē.

Sekretāre ieskatījās Brega kunga kalendārā. Es šorīt nevienu negaidīju, viņa teica. Vai jums ir sarunāts?

-    Jā, teica Mollija, atceroties, kā doma bija ienākusi galvā pēc tam, kad bija redzējusi viņu televīzijā. Jā, es šorīt personiski sarunāju ar Brega kungu.

-    A, skaidrs, novilka sekretāre. Viņai pat prātā neie­nāca, ka Mollija varētu melot. Brega kungs pēc mirkļa iznāks. Lūdzu, apsēdieties!

Mollija apsēdās un sāka gaidīt. Viņa un Petula ieinte­resēti vēroja, kā sekretāre izņem kosmētikas kārbiņu at­slēdznieka instrumentu kastes lielumā un pavada desmit minūtes, krāsojot savas ļoti neapmierināti savilktās lūpas.

-    Paldies, ka atnācāt, atskanēja Berija Brega glaimīgā balss. Viņa roka violeta uzvalka piedurknē atvēra kabineta durvis, lai izlaistu kārtējos apmeklētājus. Parādījās mazs zēns ar lielu piles lelli vecāku pavadībā. Visi smaidīja.

-    Paldies, ka pieņēmāt mūs, pateicās māte. Vai drīk­stu jums piezvanīt?

-     Viņš bija lielisks, lielisks, lielisks, atbildēja Berijs Bregs. Bet nezvaniet man, es pats jums piezvanīšu… Man nepieciešamas dažas dienas pārdomām.

-    Paldies, ser, sacīja zēns, un viņa pīle teica: Paldies jums, mister!

-    Ak, Džimij… viņš nav apturams, lepni piebilda zēna tēvs.

-     Redzu jau, redzu, teica Berijs Bregs, skaļi smieda­mies. Nu, visu labu, un turpiniet vingrināties.

Apmeklētāji aizgāja. Berijs Bregs atlaida vaļigāk rozā tauriņu un atviegloti nopūtās. Mans dievs, kas par gar­laicīgu priekšnesumu! Tad viņš pamanīja Molliju. Vai esi atnākusi pie manis? Bregs jautāja, saraucis uzacis. Viņš vaicājoši palūkojās sekretārē.

-    Viņa teica, ka esot ar jums sarunājusi, paskaidroja sekretāre, lēnām aptverot, ka tikusi apmānīta.

Mollija pamāja, apkopojot spēkus tam, ko bija sagata­vojusies darīt.

-     Bez… vecākiem? jautāja Berijs.

-     Bez, teica Mollija.

-     Cik iepriecinoši! iesaucās Berijs Bregs. Es jums teikšu, pats ļaunākais tajā visā ir vecāki. Uzmācīgie vecāki. Viņi ir manas dzīves lāsts. Vai dieniņ, bērns bez vecākiem vienmēr ir mīļi gaidīts! Nāc iekšā!

Šī bija pirmā reize, kad vecāku trūkums nāca Mollijai par labu. Paldies, Brega kungs, viņa teica, ieejot violeti zeltītajā kabinetā.

-     Un tā, sacīja Berijs Bregs, apsēdies pie galda un vērodams Mollijas noplukušo izskatu. Kāds ir tavs priekš­nesums? Kaut kas līdzīgs Pelnrušķītei? Man patīk tas skrandainais tērps, tas ir īsti autentisks! Viņš atvēra cigāru kārbu. Kad pacēla kārbas vāku, tā sāka dziedāt: "Tev jāiztīra kabata vai divas." Viņš izvēlējās īsu, resnu cigāru un nokoda tam galu, izspļāva to sev aiz muguras, pēc tam paņēma šķiltavas, kas bija izveidotas kā Čārlijs Čaplins. No Čaplina katliņa izšāvās liesma, un pēc cigāra sūkšanas un dūmu pūšanas telpā Bregs runāja: Nu labi, mazā, paskatīsimies, ko tu proti.

Kad dūmi izklīda, viņš pievērsa savas zilās acis Molli­jai. Meitene turēja rokā svārstu, kuru lēni šūpoja turp un atpakaļ, turp un atpakaļ un maigā balsi runāja: Tikai paskaties uz šo.

-     A, tad tā ir hipno… Berijs Bregs centās pabeigt teikumu, taču nevarēja atminēties, ko bija gribējis teikt. Bija tik jauki vērot svārstu. Tā vidū bija dīvaini savērpta spirāle, kas pievilka. Tas ir skais… Šķita, ka pār viņa lūpām vairs nespēj nākt neviens vārds, taču tas viņu ne­maz nesatrauca.

Mollija lēni apturēja svārsta kustību un rāmi teica: Ie­skaties man acis.

Tas bija viss. Mollijas zaļās acis dažu sekunžu laikā pa­kļāva Berija prātu. Viņa acis aizmiglojās, un Mollija ķērās pie darba.

-    Berij, tu tagad esi manā varā, un tu darīsi visu, ko es tev likšu, vai saprati? Berijs pamāja. Mollija pasmaidīja.

-    Vispirms es vēlos, lai tu nodzēs to cigāru.

*

Pēc pusstundas Berijs ar entuziasmu runāja pa telefonu.

-    Es tev saku, Riksij, viņa ir lieliska. Tev vienkārši jāatbrauc uz viņu paskatīties.

Pēc neilga brauciena taksometrā no sava dzīvokļa Zvaigz­nes uz Marsa producente un režisore ieradās Derijstrltas birojā. Trīsdesmit sešus gadus vecā Riksija Blūmija bija viena no Ņujorkas populārākajām personām un dārgāk ģērbtajām sievietēm, kādu Mollija jebkad bija redzējusi. Riksija bija tērpusies melnas ādas bikškostīmā un zebrādas puszābakos un nēsāja pieskaņotu kažokādas rokasso­miņu. Mati bija tik kupli, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no kādas šampūna reklāmas, lūpas pilnīgas un kārdinošas (pilnīgumu tām bija piešķīris viens no Ņujorkas pieprasī­tākajiem plastiskajiem ķirurgiem), acis pelēkzilas. Viņa aizdomīgi pavērās uz Molliju.