Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Viņa vairs neatgriezīsies, teica Gerijs, pēkšņi pār­iedams uz čukstiem. Viņa aizgāja pavisam, un Edna arī. Aderstone teica, ka no šī brīža gribot būt laba pret bēr­niem, tāpēc viņas mūs pametot, lai mēs paši nosakām savu kārtību, un mēs varot darīt visu, ko vien vēlamies.

Tas nu bija pēdējais, ko Mollija bija cerējusi izdzirdēt.

-     Kāpēc tu čuksti, Gerij?

-    Tāpēc, ka tepat netālu gaitenī ir Heizla. Redzi, viņa te tagad ir galvenā, un… man jāskrien… atā!

Savienojums pārtrūka. Mollija atkārtoja numuru, bet šoreiz telefons bija aizņemts. Ziņa par to, ka bāreņu namu vada Heizla, bija šausminoša! Tad Mollija iedomājās, ka gan jau Trinklberijas kundze visus pieskatīs, un nomieri­nājās. Viņa prātoja, kurp gan devušās Aderstones jaun­kundze un Edna, un jutās vainīga. Viņa cerēja, ka tās nav pasākušas neko bīstamu. Mollijas domas pildīja vīzijas, kā Aderstones jaunkundze graiza citu drēbes un Edna sit tos, kuriem nepatīk Itālija.

Taču vēl ļaunāka doma par Ednas un Aderstones jaun­kundzes pazušanu bija tā, ka tagad Mollija vairs nekad nevarēs atrast Rokiju, ja nu vienigi viņš piezvanītu uz bāreņu namu un vaicātu pēc Mollijas. Meitene vēlreiz zva­nīja uz bāreņu namu.

Klausuli atkal pacēla Gerijs.

-     Sveiks, te Mollija.

-    Čau, Mollij, atskanēja Gerija klusie čuksti. Redzi, Mollij, man nemaz nav atļauts atbildēt uz telefona zva­niem. Heizla būs ļoti nikna. Man nu jāiet.

-     Gerij, pagaidi, pirms tu ej, es gribu tev iedot savu numuru Ņujorkā. Ja nu piezvana Rokijs. Tas ir svarīgi. Vai tev ir rakstāmais?

-    Ēēē, ir. Šķiet, ka tas ir kabatā, kurā ir mana pele. Nē, nē, Pīkstuli, paliec turpat… Piedod, Mollij, Pīkstulis gan­drīz aizbēga… Jā, man ir pildspalva un ari papīrs.

-      Labi, teica Mollija un nodiktēja Gerijam savu nu­muru Belinghemas viesnīcā. Līnija sāka sprakšķēt. Un, ja piezvana Rokijs, iedod viņam šo numuru…

-    Man nu jāiet, Mollij. Heizla nav labā noskaņojumā, un es negribu, lai viņa mani pieķer. Atā. Saruna pārtrūka.

-    Atā, nomurmināja Mollija, nebūdama pārliecināta, ka Gerijs kādam nodos viņas ziņu.

Taču Mollija neraizējās pārlieku ilgi. Viņa palūkojās uz vienu no apģērbu kārbām un nobrīnījās, cik ātri gan pie­pildījušies viņas sapņi. Tūlīt viņa kļūs bagāta. Drīz viņa

būs ari ļoti populāra un pat skaista citu acīs.

*

Petula skatījās pa spraugu balkona betona apmalē, vē­rojot, kā pilsētā sāk iedegties novembra vakara gaismas. Ja viņai būtu burvju rentgenstaru acis, viņa redzētu, ka div­desmit piecus kvartālus attālu kādā lētā, netīrā istabelē, kurā mēdza pavadīt lielāko daļu laika, zem vienas vienigas spuldzītes, kas karājas pie griestiem, gultā izstiepies krāc profesors Nokmans. Ēka atradās tieši blakus dzelzceļam, un spuldzīte raustījās ik reizi, kad garām padrāzās vilciens. Pa visu grīdu un gultu mētājās avīzes. Profesors Nokmans lēsa: lai ari kas būtu šī M. Mūna, viņa agrāk vai vēlāk no­nāks avīzēs sakarā ar kādu neparastu rīcību. Un viņš kā asinssuns bija gatavs uzņemt pēdas. Visu dienu profesors avīzēs un ielās bija meklējis neparastu meiteni; viņš bija pārmeklējis pat viesnīcas, bet ik reizi tam bija teikts, lai beidz slaistīties pa vestibilu un vācas prom.

Sapņos viņš atkal redzēja meiteni, kas sēž minibusiņa aizmugurē ar hipnozes grāmatu klēpī un mopsi blakus. Profesors Nokmans miegā ņurdēja.

Viesnīcas numurā Petula ostīja gaisu. Kaut kur tālumā tur ārā kāds par viņu domāja viņa to zināja. Un viņai nepatika tas, ko šis kāds domā. Petula ierējās, tad nosku­rinājās un ieskrēja atpakaļ istabā. Viņa uzlēca uz Mollijas gultas un pabāza purnu zem palagiem, lai uzmeklētu kādu no saviem akmeņiem.

Mollijai rādījās murgi. Viņa sapņoja, ka ir liela, neglīta dzeguze mežā un viņai nav draugu. No tālienes caur koku zariem atbalsojās Trinklberijas kundzes dziesma, it kā to dziedātu koki:

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Visi pārējie putni Molliju ignorēja. Dažiem no viņiem bija bāreņu nama mazāko bērnu sejas. Kad Mollija tuvojās, viņi lidoja prom. Sapnī Mollija jutās līdz izmisumam vien­tuļa. Viņa meklēja Rokiju un centās saukt drauga vārdu, bet no knābja izlauzās tikai putna kliedziens.

Lai nu kā, bet no rīta viņai ātri piemirsās miegā izjus­tās sirdssāpes. Bija jādara darbs un jāpelna nauda. Viņa gatavojās kļūt bagāta. Drīz viņa būs ari populāra un citu acīs pat skaista. Sākās Zvaigznes uz Marsa mēģinājumi, un Mollijai vairs nebija laika ilgoties pēc drauga.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA