Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Nokmans jau gadiem bija cerējis, ka reiz iemācīsies hipnotizēt pats kopš tā brīža, kad viņš par hipnozes grāmatu izdzirda no bagātās vecās kundzes, ko bija sati­cis kafejnīcā. Viņš bija izdibinājis, ka deviņdesmitgadīgā sieviete ir dižā hipnotizētāja doktora Logana radiniece un, vēl vairāk, ka viņa ir mantojusi tā naudu. Savos greznajos apartamentos viņa bija parādījusi Nokmanam intriģējošu vēstuli no Braiersviļas bibliotekāres, kurā bija aprakstīta hipnozes grāmata.

Nedod dievs, ka šī grāmata kādreiz nonāktu neparei­zajās rokās, bija teikusi vecā dāma, kurš gan zina, kas tad varētu notikt pasaulē. Nokmans uzreiz bija iedomā­jies, ka šīs nepareizās rokas varētu būt viņējās. Viņu savā varā ņēma pārliecība: ja izdotos iegūt šo grāmatu, viņš varētu veikt pašu vērienīgāko noziegumu savā karjerā. Lieta tāda, ka Nokmans nebija intelektuālis ar zinātnisku interesi par hipnozi. Viņš nebija nekāds profesors, bet gan profesionāls krāpnieks, turklāt ar milzumlielu pieredzi.

Nokmanam savā furgonā nācās pavadīt daudzas stun­das stundas, kuru gaitā bija laiks pārdomāt, cik laimīgs viņš jutīsies, kad visas pūles būs vainagojušās panāku­miem. Zināmā mērā bija labi, ka Mollija Mūna atradusi grāmatu. Jo tagad, tiklīdz viņš būs dabūjis meiteni savās rokās, viņš vienā mirkli iekļūs noziedzības augstākajā līgā. Nokmans alkatīgi aplaizīja lūpas. Viņš zināja, ka kļūs par visu laiku dižāko noziedznieku.

Snaužot furgonā, viņš apsvēra, cik daudz naudas Mol­lija Mūna pelna, un atzinīgi pie sevis noņurdēja. Viņš te iemiga, te atkal modās, iztēlojoties, ka ari viņam piemīt hipnotizētāja spējas, un sapņojot, cik varens viņš varētu kļūt. Viņš iedomājās sevi vieglā apģērbā guļam mauriņā blakus milzīgai savrupmājai un kalponi, kura viņam pie­nes tēju. Viņš redzēja sevi uz lielas jahtas ar uniformās tērptu desmit cilvēku komandu burājam ap Ņujorku. Viņš iztēlojās, kā guļ uz naudas kaudzes, turot rokā grāmatu Hipnoze.

Kādu dienu ap saulrieta laiku Nokmans pamodās un ieraudzīja, kā pie debesskrāpja sienas netālu no Valdorfas tiek piestiprināta milzīga reklāma. Uz tās bija attēlota simt pēdu gara Mollija Mūna astronauta tērpā, turot savu suni, kas ari bija ieģērbts skafandrā. Nokmans ieķiķinājās. ŠI meitene ir ģēnijs! Un, jo labāk tai padosies hipnoze, jo labāk tas būs viņam.

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Pēc tikšanās ar Deivinu Natelu Mollija stingri aizliedza mēģinājumu laikā teātri ielaist nepiederošas perso­nas. Protams, šis rikojums tika izpildīts bez ierunām.

Tagad, kad vien Mollija izgāja no teātra vai ieradās Belinghemas viesnīcā, vienmēr apkārt bija bars žurnālistu ar fotoaparātu zibspuldzēm. Iekāpjot rolsroisā vai izkāpjot no tā, Mollija mīklaini smaidīja aiz tumšajām brillēm, taču nekad neielaidās sarunās ar žurnālistiem.

Visā pilsētā ļaudis tenkoja par noslēpumaino Molliju, spriežot, kas viņa ir un no kurienes nākusi. Viņas noslēpu­mainība padarīja to arvien interesantāku, un visi laikrak­stos gribēja redzēt viņas fotogrāfijas. Viena avīze iedeva Mollijai iesauku "dzeguze", jo viņa bija nozagusi Deivlnas Natelas lomu, un televīzijas programmas sūtīja filmēšanas brigādes viņu intervēt, bet bez panākumiem.

Deivīna Natela uzstājās televīzijā un sūrojās par slikto izturēšanos pret sevi.

Čārlijs Pļāpa atkal un atkal zvanīja uz Berija Brega aģen­tūru, lai izlūgtos ekskluzīvu interviju ar šo Molliju Mūnu savā televīzijas pļāpu programmā. Berijs Bregs atbildēja, ka tas varētu būt iespējams par attiecīgu samaksu.

Kamēr Nokmans savā furgonā lauzīja galvu, uz viņa kakla un sejas parādījās sarkani plankumi. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad dabūs rokās Molliju. Taču izrādījās, ka ir ļoti grūti vispār nokļūt viņas tuvumā.

Lai kur arī viņa ietu, visur apkārt bija cilvēki. Tas bija kaitinoši. Vienīgais, ko viņš varēja pasākt, bija vērot un gaidīt izdevību. Varbūt pēc pirmizrādes Mollija sāktu sniegt intervijas un viņš varētu izlikties par žurnālistu. Nokmans centās nomierināties, taču viņš jau pēc dabas bija nepa­cietīgs, un šī situācija darīja viņu vai traku. Viņš baidījas, ka Mollijas noslēpumu varētu atklāt kāds cits. Viņš sēdēja savā baltajā furgonā, smēķēja, ēda kartupeļu čipsus un aizdomīgi vēroja citas stāvvietā novietotās automašīnas. Furgons bija pilns atkritumu, un nepatīkami smakoja tuk­šās paciņas no visiem viņa patērētajiem lētajiem produk­tiem. Ari pats Nokmans smirdēja tik nepatīkami kā ne­kad. Tagad burgeru un tabakas dvaku vēl papildināja lēta pēcskūšanās līdzekļa smārds, ko viņš lietoja, lai nomāktu sen krājušos sviedru aromātu. Laiku pa laikam viņš devās mazgāties uz istabiņu blakus dzelzceļam, taču to nedarīja pārāk bieži, jo baidījās kaut uz brīdi pazaudēt Mollijas Mūnas pēdas. Laika gaitā Nokmanu jau pārņēma apsēs­tība ar Molliju.