Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Pret Molliju Nokmanam bija dalītas jūtas. Viņš meiteni apskauda, jo tā pirmā bija atradusi grāmatu un iemā­cījusies hipnozes trikus, un ari tāpēc, ka tā dzīvoja kā zvaigzne, kamēr viņam bija jāvada savas dienas šajā sa­smakušajā furgonā. Tajā pašā laikā viņš izjuta bijību Mol­lijas un viņas talanta priekšā, un, tā kā viņš meiteni uzska­tīja par savu īpašumu, viņš ari izbaudīja tās celšanos pretī slavai. Lai saglabātu veselo saprātu, viņš mēdza glāstīt zelta skorpionu, kas karājās viņam ap kaklu, un nemitīgi atkārtot burvju vārdus, kas skanēja šādi:

Jo labāk viņai, jo labāk man,

Jo labāk viņai, jo labāk man,

Jo labāk viņai, jo labāk man, Jo labāk viņai, jo labāk man.

Kas attiecas uz suneni, Nokmans to ienīda. ŠI mopsene bija tik kllriga; klīriga, neglīta mopsene, kas skraidelē mei­tenei nopakaļ. Nokmans skaudīgi domāja par Petulas grez­no gultu un smalkajiem ēdieniem. Jā, šis suns bija Molli­jas Mūnas partneris un labākais draugs. Šī suņa dēļ viņa droši vien būtu gatava uz visu… Un, domājot par Petulu, Nokmanam prātā iešāvās spīdoša doma. Viņa zemisko būtibu sāka pildīt prieks, kas lika ātrāk rosīties domām un palīdzēja idejai nobriest. Kāpēc gan viņš agrāk nebija pamanījis suņa vērtību? Šis suns taču bija Mollijas sirds atslēga! Nokmans pasmaidīja un nobraucīja dubultzodu. Viņš nokasīja kreveļainu pumpu uz kakla, gabaliņu no tās uzšķiezdams uz auto paneļa, un viņa prāts kala neģēlīgu plānu. Tagad viņš vismaz redzēja ceļu uz priekšu.

DIVDESMITĀ NODAĻA

Novembris pārgāja decembrī, un temperatūra Ņujorkā kritās, ziemai iecērtot zobus pilsētā. Mollijai neatlika laika domāt par Rokiju. Kad viņa nebija aizņemta smagajā dar­bā pie izrādes, viņai bija jāizbauda slava un bagātība. Mol­lija rosījās pa pilsētu, un blakus vienmēr atradās miesas­sargs, kas nelaida klāt žurnālistus. Meitene bija pavadījusi laimīgas stundas iepērkoties, apmeklējot kinoteātrus un apskatot ievērības cienīgas vietas. Viņa bija apmeklējusi dārgu salonu un ieveidojusi frizūru, tā ka vairs neizska­tījās pēc bāreņu nama bērna, un reizes desmit viņa bija iegriezusies kosmētikas salonā, kur viņu tvaicēja un kopa, līdz āda spīdēja. Kaut ari plaukstas vēl svīda, pēc dārga­jiem manikiriem tās izskatījās daudz labāk. Nagi tagad veidoja pareizas formas pulētus pusmēnešus.

Mollijai patika jaunā dzīve. Viņai patika saņemtā uzma­nība un tas, ka visi izturas pret viņu ar godbijību. Tagad meitene pat nevarēja saprast, kā iespējams dzīvot citādi. Bija taču tik jauki izjust, ka visi viņu dievina. Un, jo ilgāk Mollija dzīvoja šādu dzīvi, jo vairāk viņai šķita, ka ir to pelnījusi. Un vēl vairāk meitenei sāka likties, ka cilvējki viņu apbrīno ne tikai tāpēc, ka tie ir nohipnotizēti. Mollija sāka domāt, ka viņai tiešām piemīt "zvaigznes īpašības". Hārdvikas nama iemītnieki vienkārši bija pārāk nekultu­rāli, lai to pamanītu.

Pēc divām saspringtu mēģinājumu nedēļām bija pienā­kusi jaunās Zvaigžņu uz Marsa versijas pirmizrādes diena. Uz sārtās neona reklāmas pie teātra fasādes tagad varēja lasīt:

ZVAIGZNES UZ MARSA galvenajĀ LOMĀ

MOLLIJA MŪNA

UN

MOPSIS PETULA

Mollija sēdēja savā nekārtīgajā ģērbtuvē aiz skatuves ar Petulu klēpī un jutās ļoti nervoza. Abas bija tērpušās sid­rabainos skafandros. Mollijas seju klāja bieza grima kārta, lai tā spilgtajā rampas gaismā nespīdētu. Viņas acis bija iezīmētas ar melnu tušu, lai tās izceltos, un vaigi nokaisīti ar sīkiem spīgulīšiem. Petula bija rūpīgi sakopta, un gan viņas spalvā, gan Mollijas matos bija iesukāts mirdzošs pūderis. Pārējie ģērbi spīdīgie kosmosa tērpi un vizuļotie kosmosa deju kostīmi karājās uz tērauda stieņa. Visās ie­spējamajās vietās bija izvietotas vāzes ar ziediem, ko bija sasūtījuši visi, kas mīlēja Molliju. Pie durvīm pieklauvēja Riksija un pabāza galvu ģērbtuvē.

-     Priekškars paceļas pēc divdesmit minūtēm, Mollij. Kā jūties?

-     Labi, labi, meloja Mollija.

-    Nu, kaut tu kaklu lauztu, lai gan tev jau pēc šāda no­vēlējuma nav nekādas vajadzības. Tu esi zvaigzne, Mollij, mirdzoša zvaigzne, un šovakar visi to redzēs. Ņujorka tevi iemīlēs.

-    Paldies, teica Mollija, kuņģim vēršoties otrādi. Rik­sija izgaisa.

-     Ak dievs, Petula, ko gan es daru! novaidējās Mol­lija. Tagad doma par karjeru Brodvejas mūziklā nepavisam vairs nešķita laba. Viņas nervi bija tūkstošreiz uzvilktāki nekā toreiz pirms talantu konkursa Braiersvilā. Doma par šīvakara publiku bija patiesi šausminoša. Tā bija kosmo­polītiskā Ņujorkas publika, kuru bija grūti iepriecināt un kura bija gatava izsvilpt jebkuru. Viņa apzinājās, ka publika būs skeptiska, kritiska, agresīva un to būs ļoti, ļoti grūti iejūsmināt… un, kas vēl ļaunāk, grūti hipnoti­zēt. Mollija atcerējās, cik sarežģīti bija uzvarēt Deivinu. Varbūt publikā sēž pieredzējuši hipnotizētāji. Piemēram, profesionāli hipnoterapeiti, kuri palīdz atmest smēķēšanu. Mollija centās saņemties. Par ko gan viņa domā? Protams, viņa ir daudz labāka par tiem. Viņa vienīgi cerēja, ka visu atvieglos jaunā aina ar jaunajiem rekvizītiem, ko viņa bija iekļāvusi izrādes sākumā.