Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Piecpadsmit minūtes līdz priekškara pacelšanai, pa­ziņoja Mollijas personiskā palīdze.

Mollija pasniedzās kabatā pēc svārsta un ieskatījās tā melnajā spirālē. Man tas izdosies, man tas izdosies, viņa vairākkārt sev atkārtoja, tad noskūpstīja svārstu, lai tas nestu veiksmi, un ielika to atpakaļ kombinezona ka­batā.

Mollija un Petula pa gaiteni un augšup pa kāpnēm de­vās uz skatuves malu. Caur priekškaru Mollija varēja dzir­dēt publikas murdoņu. Viņas plaukstas sāka svīst un sirds dauzīties. Viņa dzirdēja ļaudis sakām: "Lauz kaklu, lauz kaklu!" Mollija ieņēma savu vietu uz skatuves sudrabota kosmosa kuģa kabīnē, gatava pacelties gaisā. Vēl desmit minūtes, kāds viņai pačukstēja. Mollijas kuņģis sažņau­dzās. Bija grūti koncentrēties.

Orķestris sāka spēlēt uvertīru fragmentus no dažā­dām mūzikla dziesmām. Publika apklusa. Mollija nolaida galvu, kas likās kā pilna ar vati. Nu, Mollij, tu taču to spēj, viņa sev teica klusā, drebošā balsī.

Tad uvertīra beidzās un, lai kā arī Mollija vēlējās, kaut laiks apstātos, izrāde sākās. Orķestrim spēlējot tušu, priekš­kars strauji pacēlās.

Skatītāji sēdēja, aizturējuši elpu un piekaluši skatie­nus Mollijai Mūnai. Dzeguzei. Te nu viņa, izrādes jaunā zvaigzne, beidzot sēdēja milzīga kosmosa kuģa kabīnē ar mopseni Petulu sēdeklī blakus.

Skaļrunī nodārdēja dziļa balss: Zeme majorei Vilburai, vai dzirdat mani? Esam gatavi startam, uztveru.

Majore (Mollija) Vilbura, aizvērusi acis, atbildēja: Ga­tava.

Tad raķetes priekšgalā sāka nolaisties milzīgs stikla logs.

Šo jauno izrādes daļu bija pievienojusi Mollija. Jo šis stikla logs nebija nekāds parastais tas bija liels, spē­cīgs palielināmais stikls, ko teātris par bargu naudu bija speciāli pasūtījis no Amerikas Kosmosa izpētes aģentūras NASA. Un, lēni nolaizdamies Mollijas priekšā, tas palieli­nāja viņu tik ļoti, ka meitene aiz tā pārvērtās par milzi. Visspēcīgākā palielināmā stikla daļa bija tā centrs, un, kad Mollija pieliecās tam tuvāk, viņas aizvērtās acis kļuva astoņdesmit reižu lielākas.

Tas izskatījās labi, un teātri pildīja atzinīga murdoņa. Ņujorkas publikai patika šī izrāde, un viņi atbrīvojās, lai vērotu skatuvi iegrimstam tumsā; palika tikai prožektors, kas apspīdēja Mollijas aizvērtās acis.

-     Desmit, lidojuma vadītāja balss nogranda skaļruni.

-     Deviņi… astoņi…

-     Dzinēji ieslēgti, paziņoja majore Vilbura.

-     Septiņi… seši… pieci, turpināja lidojuma vadība.

-     Aizdedze ir, atbildēja majore Vilbura.

-Četri… trīs… divi… viens… un starts.

Teātri piepildīja raķešu dzinēju rēkoņa. Ap kabīni kā ugunis no raķetes dzinēja zibēja oranžas gaismas, un tad atvērās Mollijas acis, tik lielas kā paši milzīgākie televi­zori. Mollija beidzot bija sakoncentrējusies, un palielināto acu skatiens kā lāzera stars slīdēja pāri skatītājiem. No pirmajām rindām līdz stāvvietām cilvēki tika ierauti Mol­lijas skatiena hipnotiskajā virpuli.

Mollija gaisā sajuta it kā elektrisku spriegumu, kas lika notirpt no galvas līdz kājām. Tā bija tā pati saplūsmes izjūta, tikai ļoti spēcīga. Mollija pārlaida skatienu visai zālei, tad pievērsa to pirmajām rindām. Un, saplūsmes izjūtai kļūstot aizvien spēcīgākai, Mollijas nervu sasprin­gums sāka zust. Viņa jutās neiedomājami varena, viņa bija pārliecināta, ka "trāpits" ir visiem, un zināja, ka teātra durvju sargiem ir dots rīkojums nevienu neielaist. Viņa bija drošībā.

Tikai pa-ska-tie-ties uz ma-ni, viņa teica, ja nu at­rastos kāds, kurš uz viņu vēl neskatītos. Tikai skaaaaatie-ties uz ma-ni, viņa lēni atkārtoja, un viņas balss bija kā magnēts.

Mollija bija iekļāvusi savas hipnozes pavēles pašas kom­ponētā dziesmā. Tagad viņa to dziedāja bez instrumentāla pavadījuma; tā bija vienkārša, lipīga melodija.

Jums patiks šī iz-rā-de lie-lis-kā.

Tā būs tik laba, ka ne-tik-siet prom ne-kā.

Manas dejas un dziesmas jūs mai-gi kļaus,

Un mani joki jums ne-ma-ņā iz-smie-ties ļaus.

Pēc izrādes nebūs vairs ie-bil-des, '

Ka div-des-mit pirmā gad-sim-ta zvaigzne esmu ES.

Mollija uzsita knipi ar pirkstiem, un gaisu piepildīja raķetes dzinēju rēkoņa.

-Jā, teica Mollija, un viņas seja tagad bija palielināmā stikla centrā, mēs esam AIZLIDOJUŠI. Palielināmais stikls tika uzvilkts augšup un pazuda skatam; sākās īstā izrāde.

Divas stundas publiku bija pārņēmusi priekpilna aiz­grābtība, sajūsminoties par Mollijas dejošanu un dziedā­šanu. Viņa prata gan baletu, gan stepu, gan džeza, gan breika dejas. Viņa viegli lidinājās pa gaisu. Viņa slīdēja pa to! Un, kad viņa dziedāja, publikai uzmetās zosāda un mati uz skausta sacēlās stāvus. Viņa spēja novest transā.