Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Tagad klausies, teica Nokmana bezkaislīgā balss. Ja gribi dabūt viņu atpakaļ, tev jādara, kā es teikšu. Pirmkārt, tagad neko nesaki. Ja tu kaut ko teiksi, es nolikšu klausuli. Viņš domāja, ka Mollija varētu mēģināt hipnotizēt viņu ar balsi, un negribēja uzņemties tādu risku. Tikai saki "labi"… Labi? viņš pavēlēja.

-    Labi, nočukstēja Mollija. Viņa bija izbijusies un sa­triekta. Tas cilvēks taču bija vājprātīgs. Viņa nevēlējās to sadusmot.

Balss turpināja: Ja tu nerīkosies tieši tā, kā es saku, es suni nogalināšu, vai skaidrs?

Mollijai pārskrēja aukstas tirpas. Labi, viņa atkal teica. Vārds "nogalināšu" atbalsojās viņas galvā kā spalgs trauksmes zvans, un Mollijas roka sāka trīcēt tik ļoti, ka tajā turētā klausule sitās pret vaigu.

-     Nu labi, teica vīrs. Es tevi gaidīšu pie estrādes Centrālajā parkā sešos trīsdesmit. Nāc viena. Es nebūšu paņēmis līdzi suneni, taču man līdzi būs viņas kaklasiksna, lai tu zinātu, ka es neblefoju. Ja tu kādu atvedīsi sev līdzi vai ari ziņosi policijai, tad es tev apsolu, ka suns mirs. Labi?

-    Labi. Mollija blenza sienā, tik tikko spēdama noticēt, ka šis murgs ir īstenība. Labi.

-    Es izvirzīšu savas prasības. Ja tu tām piekritīsi, suns atgriezīsies. Labi?

-     Labi, atkārtoja Mollija, kaut arī bija tik apstulbusi, ka tik tikko apzinājās, kam piekrīt. Saruna pārtrūka. No vi­siem ļaunajiem cilvēkiem, kurus Mollijai dzīvē bija nācies sastapt, neviens nešķita tik nežēlīgs un draudīgs kā šīs nepazīstamās balss īpašnieks. Viņa jutās kā pēdējā muļķe. Viņai vajadzētu būt gudrākai un sagatavotākai šāda veida situācijām. Galu galā šī bija Ņujorka un tās dzīlēs miti­nājās visdažādāko veidu bīstami un atbaidoši radījumi. Skudriņas pārskrēja pār Mollijas muguru, iedomājoties, ka jātiekas ar vienu no tiem. Tad viņa saņēmās. Par ko gan viņa uztraucas? Viņa taču ir hipnotizētāja. Viņa taču būs drošībā vai tad ne? Atceroties Deivīnas pretestību, viņu pāršalca šaubas. Tomēr, viņa prātoja, šis vīrs ir galīgs neprātis. Ja viņam piemistu Deivīnas pievilcība, viņš ne­nodarbotos ar suņu nolaupīšanu.

Mollija uzmeta skatienu pulkstenim blakus gultai. Bija jau pieci un četrdesmit piecas minūtes. Centrālais parks nebija tālu, bet kā lai tur nokļūst? Viņa ātri atvēra logu, paskatījās lejup pār palodzi un sev par nepatiku pamanīje, ka lejā klīst četri fotogrāfi. Mollija sāka strauji domāt.

Viņa parakās viena sienas skapja dibenā un atrada džin­sus, pelēku džemperi un apdilušo, veco jaku, kuru laimīgā kārtā nebija izmetusi. Uzvilkusi šos apģērba gabalus, viņa radīja mazākas aizdomas. Tad ar naudas žūksni vienā ka­batā un svārstu otrā viņa izgāja no viesnīcas numura un klusi devās uz veļas telpu gaiteņa galā. Viņa bija ievēro­jusi, ka istabenes nes uz turieni gultasveļu un met to veļas teknē. Viņai bija jāriskē…

Tas bija straujš brauciens tumsā uz viesnīcas pagrab­stāvu, un Mollija iekrita netīrās veļas kaudzē. Viņa norāva no galvas smirdošu zeķi un palūkojās apkārt. Tuvumā ne­viena nebija, un viņai nenācās grūti nokļūt līdz dienesta izejai. Ārā viņa atrada preču piegādātāja velosipēdu un uzkāpa uz tā, taču, tā kā pati bija viens vienīgs nervu ka­mols un velosipēds bija viņai par lielu, viņa divreiz nokrita un saskrāpēja potīti pret ķēdi, līdz beidzot izdevās noturēt līdzsvaru. Tomēr drīz vien viņa jau minās rietumu virzienā no Belinghemas viesnīcas dienesta izejas, sprogainajiem, brūnajiem matiem plīvojot vējā, ar stingras apņēmības izteiksmi sejā. Asfaltam skrienot zem velosipēda riteņiem, Mollija centās sev iestāstīt, ka bailēm nav nekāda iemesla un ka šis vīrs būs tikai viņas kārtējais upuris. Šķērsojot Medisona avēniju, viņa sev teica, ka jābūt tikai stiprai un tad viņa drīz vien ieraudzīs Petulu. Braucot pa Piekto avēniju gar Centrālparku, viņa centās izjust priecīgu sa­traukumu. Taču, kad viņa bija sasniegusi parka ieeju, drū­mās priekšnojautas atgriezās. Ar trīcošu pirkstu viņa se­koja celiņiem parka kartē un secināja, ka estrāde nav tālu. Mollija saņēmās. Viņa zināja, ka Centrālparkā pa naktīm mēdz klīst visādi dīvaiņi un arī šis vīrs noteikti ir tāds. Kamēr vien viņa spēj paturēt skatienā iespējamo uzbru­cēju, viņa ir drošībā. Un tā, dziļi ievilkusi elpu, Mollija devās iekšā parkā.