Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollijas sirds lēkāja. Tas bija ārkārtīgs nervu sasprindzi­nājums. Viņa vēlējās, kaut kāds nāktu garām, un palūkojās apkārt pēc palīdzības. Nokmans nekavējoties brīdināja: -Ja tu vēl gribi kādreiz ieraudzīt savu suni, nemaz ne­domā iesaistīt kādu citu. Tu taču gribi atkal ieraudzit savu suni, vai ne?

Mollija nelaimīga pamāja.

Nokmans apsēdās uz sola estrādes malā un parakņājās kabatā. Te, viņš teica, iemetis Mollijas rokās sarkanu ādas strēmeli, ir viņas kaklasiksna.

Mollija iekoda lūpā.

-     Un tagad, viņš turpināja, viss notiks viegli un ne­sāpīgi. Es tev apsolu. īstenībā tev pat varētu patikt tas, ko es no tevis prasīšu, Mollij Mūna. Bet es vēlreiz brīdinu, ka tev jādara tas, ko es prasīšu. Jo, ja tu tā nedarīsi, vari būt droša, ka nekad vairs neredzēsi savu mopsi, un Ņujorkā būs daudz, daudz vairāk cilvēku, kuri uzzinās tavu mazo noslēpumu. Ļauj man tev paskaidrot… Esmu pārliecināts, ka milzums ļaužu būtu ļoti sadusmoti, ja uzzinātu, kā tu ar apzinātu krāpšanu esi izvirzījusies uz augšu. Patiesībā tiesā tev tiktu izvirzīta apsūdzība krāpšanā. Tas ir nozie­gums, par kuru tevi varētu iesēdināt cietumā gadījumā, ja atzītu par vainīgu. Protams, tavā vecumā tevi neliktu cietumā, bet nosūtītu uz labošanas iestādi mazgadīgajiem likumpārkāpējiem, taču esmu dzirdējis, ka šīs iestādes ne­esot nekādas jaukās vietiņas; tur ir daudz ļaunāk nekā sliktos bāreņu namos. Nokmans pasmīnēja ar ļaunu mir­dzumu acīs.

-     B-bet Petula, Mollija izstostīja, vai ar viņu viss kārtībā?

-    Pie viņas mēs vēl nonāksim.

-    Ko tu gribi? Mollija eksplodēja. Naudu? Man tās ir atliku likām. Tikai saki. Mollijas domas joņoja aulēk­šiem. Kā gan šis manipulējošais, netīrais vīrelis bija viņu atradis? Mollija viņu ienīda.

-    Naudu? profesors Nokmans noirgojās. Netieši, jā. Es gribu naudu. Ir viena lieta, viņš teica, atvēris koferīti, -jā, ir kāda sīka lietiņa, kur nepieciešama tava līdzdalība. Nokmans no koferīša izvilka lielu aploksni un ar cimdotu roku pasniedza to Mollijai. Šajā aploksnē ir viss, kas tev jāzina, lai man palīdzētu. Es gribu aizņemties tavu prasmi… tikai uz vienu dienu… Tas ir vienīgi neliels pa­kalpojums kā atlīdzība par visu to bagātību, kuru mana hipnozes grāmata ir atnesusi tev.

-     Ko tu gribi, lai es daru? Mollija jautāja, paņemot aploksni tā, it kā tā varētu uzsprāgt viņas rokā.

-    Es gribu, Nokmans laiski nopūtās, nu, pirmais, ko es gribu, protams, ir grāmata Hipnoze. Par to vispār nav ne runas. Bet otra lieta, tas pakalpojums, ir… Es gribu, lai tu man palīdzi aplaupīt banku.

DIVDESMIT TREŠA NODALA

Nokmans labvēlīgi iesmējās.

Aplaupīt banku? Pie šiem vārdiem Mollija gandrīz aizrijās.

-     Vai tad tev, Mūnas jaunkundz, nav ienācis prātā, ka tu varētu likt lietā savu prasmi, lai aplaupītu banku? Tu deldē savas mazās kājiņas, lai pelnītu maizīti, kad tev varētu būt miljoniem reižu vairāk tikai pēc viena bankas apmeldējuma.

-     Nē, par to es nekad neesmu iedomājusies, Mollija apstulbusi atbildēja.

-     Nu paklau, Nokmans neticīgi teica. Tev taču nav jākautrējas. Tev ir visas kriminālās zvaigznes pazīmes. Tev vajadzētu lepoties ar sevi.

-     Bet es nekad neaplaupītu banku, iebilda Mollija.

-    Aplaupītu gan. Un to tu ari darīsi. Un es domāju, ka tad, kad tu atgriezīsies Belinghemā un atvērsi šo aploksni, tā atstās uz tevi lielu iespaidu.

Kā Mollija ievēroja, Nokmans izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.

-     Tajā tu atradīsi plānus, no kuriem sagriezīsies tava mazā galviņa. Tu, mazullt, redzēsi, kā tiek veikts grandiozs noziegums. Viņš smagi elpoja. Es gribu, lai tu aplaupi Šoringa banku. Tu droši vien esi par to dzirdējusi. Tā at­rodas Ņujorkas dimantu rajonā, Četrdesmit sestajā ielā.

Tā ir vieta, kur savus dārgakmeņus glabā ikviens juvelier­izstrādājumu darbonis un ikviens liela juvelieru veikala īpašnieks. Tā ir līdz malām pilna ar rubīniem, safīriem, dimantiem. Tikai nosauc jebkuru dārgakmeni, un es varu tev teikt, ka Šoringā to ir kaudzēm. Tā nav zeltlietu banka, un tajā nav lielu naudas uzkrājumu. Nē, tajā atrodas dārg­akmeņi. Un kāpēc visi glabā savus dārgakmeņus tieši tur? Tāpēc, ka Šorings ir pati nepieejamākā banka pasaulē. Ielauzties tajā ir tikpat grūti, kā aizceļot līdz Zemes cen­tram un atpakaļ, ja saproti, ko tas nozīmē. Ielaušanās Šo­ringā ir katra noziedznieka sapnis, un mani šis sapnis vajā jau kopš bērnības.

-    Bet tu taču esi profesors! iesaucās Mollija, un viņai pašai, izrunājot šos vārdus, tie likās ļoti nedabiski.