Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Zini, ko tev teikšu, Berijs Bregs centās viņu mierināt, tas, kurš viņu paņēma, paņēma viņu tāpēc, ka viņam tā patika, un neizturēsies pret Petulu slikti, jo viņam tā patīk. Pie sevis viņš jau domāja par to papildu uzmanību, kāda tiks pievērsta izrādei tāpēc, ka Petula ir nozagta. Zini, ko mums vajadzētu darīt? Mums vajadzētu uzņemt televīzijā interviju ar saucienu pēc palīdzības. Kāds taču būs viņu redzējis. Es gribu teikt, ka ļaudis ievēro, kad kaimiņiem parādās jauni mājdzīvnieki. Kāds par viņu ziņos.

Ieradās policija. Mollija aci pret aci aprunājās ar ser­žantu un, liekot lietā savas spējas, pārliecināja viņu, ka Petulas atrašana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem viņa mūžā. Seržants pa rāciju sazinājās ar priekšniecību, un divdesmit policisti tika norīkoti pazudušās mopsenes meklējumos.

Agrā rīta stundā Mollija ieradās Saulstaru TV studijā, kur tika nogrimēta un nosēdināta spilgtu gaismu un ka­meru priekšā, lai sniegtu interviju. Čārlijs Pļāpa joprojām svētku tērpā sēdēja viņai pretī, jo izrādes producente bija izsaukusi viņu no kāda naktskluba.

Mollijai bija grūti koncentrēties un panākt hipnotizē­jošo skatienu, jo viņu nomāca un novirzīja domas par Petulu. Taču tad viņa saprata, ka dara to Petulas dēļ, un pielika visas pūles, lai izskatītos neatvairāmi burvīga.

Šajā svētdienā brokastu laikā ņujorkieši, ēzdami pār­slu maisījumus, pankūkas un kartupeļu sacepumu, vēroja Mollijas interviju ar Čārliju Pļāpu.

Ir tik skumji, Mollijai teica jau apmātais Čārlijs, ka tik izdevušos vakaru kā iepriekšējo sabojājusi šī ka­tastrofa. Tas, ka tavs suns, kas, kā es saprotu, izrādē bija patiesi brīnišķīgs, vienkārši ņem un pazūd. Čārlija raupjā balss nolaidās līdz izteikti līdzjūtīgam tonim. Un, Mollij, vai tu uzskati, ka Petula ir nozagta vai nolaupīta?

Visa Amerikas austrumkrasta skatītāji vēroja jauno bēr­nu zvaigzni un uzklausīja viņas lūgumu pēc palīdzības.

-Ja kāds nojums domā, ka ir redzējis mopsi, kas izskatās šādi… Mollija pacēla pie kameras Petulas attēlu kosmosa tērpā. Ja jūs spējat viņu iztēloties bez skafandra… ē… šis man ir vienīgais viņas attēls… Tas ir no izrādes… Viņai patīk košļāt akmeņus… Ja kādam no jums liekas, ka zināt, kur viņu meklēt, lūdzu, sazinieties ar Manhetenas teātri. Es izsludinu divdesmit tūkstošu dolāru atalgojumu ikvie­nam, kurš sniegs informāciju, kas varētu novest pie viņas. Ziniet, es pazīstu Petulu jau kopš agras bērnības. Māte to pameta, kad viņa vēl bija kucēns, tāpēc es nevaru Petulu pamest tagad. Vienā dzīvē tikt pamestam divreiz ir pārāk daudz. Lai nu kā, viņa man ir ļoti svarīga. Viņa ir mana labākā draudzene, lai gan… Pēkšņi Mollija atcerējās Ro­kiju, kas ir kaut kur Ņujorkā, un domāja, vai viņš skatās brokastu TV… lai gan man ir ari labākais draugs, un, ja viņš tagad mūs skatās, es gribētu nodot sveicienus Roki­jam un ļoti ceru viņu drizumā satikt. Taču šis paziņojums galvenokārt ir Petulas dēļ, jo viņa ir pazudusi un varbūt atrodas briesmās. Tāpēc lūdzu jūs palīdzēt, ja to spējat.

Cilvēki, kuri skatījās pārraidi, izjuta neiedomājamu žē­lumu pret Molliju. Viņa pa televīzijas viļņiem pārraidīja hipnotisku pievilcību, un skatītāji juta, ka ir tai pieķēru­šies. Meitene nebija īpaši skaista vai tamlīdzīgi, bet kaut kas viņā noteikti bija. To dienu miljoni amerikāņu pava­dīja, domājot par Molliju, reaģējot uz katru suņa rējienu un meklējot melnu mopsi.

Dienas gaitā Mollijas uzruna televīzijā tika regulāri at­kārtota, un pilsētā vairs nevarēja justies drošs neviens mopsis, jo Petulas glābēji, kurus vadīja vislabākie nolūki un vēlme tikt pie atalgojuma, atņēma suņus to patiesa­jiem īpašniekiem un nesa tos uz policijas iecirkņiem. Iecirk­ņos valdīja haoss, tos pārpildīja rejoši mopši un kašķīgi cilvēki. Mopšu īpašnieki uzbruka Petulas glābējiem, un glābēji strīdējās ar policiju. Ņujorkas policija izmeklēja katru suni un katru ziņojumu, taču neviens no suņiem nebija Petula.

Pēc intervijas Mollijai neatlika nekas cits, kā doties at­pakaļ uz viesnīcu. Bija svētdiena, tāpēc vakarā izrāde ne­bija paredzēta, un viesnīcas apartamentos bez Petulas bija ļoti vientuļi. Mollija prātā pārcilāja visus viņu kopīgos pie­dzīvojumus un jau kuro reizi aplūkoja Petulas fotogrāfijas no izrādes, kur mopsene bija tērpta vizuļojošos kostīmos. Mollija nezināja, ko lai iesāk bez sunenes. Viņa jutās galīgi izmisusi, domājot par Petulas mīkstajām, samtainajām ausim, kuras tā gribējās noglāstīt. Jau kādu piecdesmito reizi viņa sevi ienīda par to, ka ir izlaidusi no acīm Petulu, ka bijusi pārāk iedomīga un tik ļoti gribējusi sniegt auto­grāfus. Un tad iezvanījās telefons.

-     Hallo! Mollija ar cerībām iesaucās.

-     Man ir tavs suns, klausulē atskanēja drūma balss.

-    Kas…? Kur…? Ak, paldies! Vai ar viņu viss kārtībā? Mollija atviegloti nopūtās.