Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Patiesībā Mollijas dejošana bija neveikla un ar sliktu kustību koordināciju. Viņas steps bija nejēdzīgs, bet džeza deja smaga un neatbilstoša ritmam. Taču Mollijai dejot patika, un viņu tiešām aizrāva marsiešu kaujas aina. Viņas balss bija neizteiksmīga, un dziedāja viņa nepareizi, taču nevienu tas neuztrauca. Pārējie aktieri bija uzdevumu aug­stumos un palīdzēja, kad viņa aizmirsa vārdus, kaut ari nebija nekādas starpības, vai viņa atceras vārdus vai ne; publikai patika viss, ko viņa darīja. Un ari Petula viņiem likās brīnišķīga, kaut arī mopsene vienkārši gulēja skatu­ves malā, grauza akmeni un garlaikojās.

Skatītāju klēpjos kusa saldējums, jo viņi bija aizmirsuši to apēst.

Kad izrāde beidzās, teātrī nogranda aplausu vētra un, kad Mollija iznāca priekšā, lai paklanītos, visa zāle piecēlās kājās ar atzinības saucieniem, svilpieniem un aplausiem. Visi meta viņai ziedus. Cilvēki meta ari visus labumus, kas bija līdzi: naudu, pulksteņus, dārglietas, šalles… Šādus atzinības apliecinājumus Ņujorka vēl nebija pieredzējusi nekad. Priekškars krita un cēlās četrdesmit reizes. Publika aplaudēja, aplaudēja un aplaudēja, līdz visiem plaukstas bija sarkanas. Un tad priekškars nolaidās pēdējo reizi.

Mollija jutās ka pasaules valdniece, pārliecinātā, ka visi ir redzējuši to, ko viņa bija vēlējusies tiem parādīt.

No viņas tīkliem bija izsprucis tikai viens cilvēks. Kāds mazs zēns publikā netika hipnotizēts vienkārši tāpēc, ka viņš ne skatījās, ne klausījās. Viņš ar kabatas lukturīti lasīja komiksu un bija pārāk iegrimis Supermena piedzīvo­jumos, lai paceltu skatienu uz Mollijas acīm. Tāpēc vēlāk, nolicis komiksu malā, viņš bija vienīgais, kurš redzēja Mollijas īsto talantu.

Mammu, viņa nemaz nebija tik laba, zēns teica, kad abi ar mammu devās prom no teātra. Man šķiet, ka daži bērni mūsu skolā ir labāki par viņu.

Taču māte bija izrādes varā. Kā tu vari tā teikt, Bobij? Viņa bija brīnišķīga. Burvīga. Un tu, Bobij, šo vakaru atce­rēsies visu mūžu. Šovakar tu redzēji dzimstam zvaigzni.

Visu ceļu līdz mājām Bobijs ar māti strīdējās par izrādi, un beigās māte nonāca pie skumjā secinājuma, ka dēlam nepieciešams vai nu dzirdes aparāts un brilles, vai arī psihoanalītiķa apmeklējums.

Nokmans nebija apmeklējis izrādi. Viņš nebija vēlējies riskēt atrasties teātrī gadījumā, ja būtu spiests noņemt savas prethipnozes brilles. Un tomēr, lai īstenotu savu plānu, viņam pēc izrādes beigām bija jāatrodas ārpusē pie aktieru izejas durvīm.

Bija sācis līt. Nokmans, paslēpies mūra ēnā, savā aitādas kažokā stāvēja dažu pēdu attālumā no durvīm. Lietus bija . samērcējis viņa pliko pauri un taukaino matu krēpes. Lā­ses ritēja lejup pa kaklu un pilēja no deguna.

Tikai pēc pusvienpadsmitiem cilvēku bari sāka pulcē­ties ap aktieru izejas durvīm cerībā iegūt autogrāfus. Pēc divdesmit minūtēm durvis atvērās, un tur smaidot un mājot stāvēja Mollija Mūna ar dūšīgiem miesassargiem abās pusēs.

Pielūdzēju saucieni un gaviles lika Mollijai aizmirst visu, arī Petulu.

Petula izgāja lietū un attālinājās no pūļa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņa apostīja laternas stabu un sveica to, at­stādama peļķīti. Tad viņas nāsis iesitās interesanta aitādas smarža. Petula palēkdamās skrēja turp, lai izdibinātu, kas tur ir. Tiklīdz viņa bija atstājusi gaismas loku, spēcīga, cimdota roka pacēla viņu un ietina lupatā, kamēr otra aizžņaudza purnu. Petula atradās maza, resna, smirdīga vira rokās, kurš straujā soli devās prom pa kādu sānu ie­liņu. Viņa locījās un cīnījās, taču nespēja izvairīties no tvēriena. Nabaga Petula bija pārbijusies, dzirdot, jūtot un saožot, ka Mollija arvien vairāk attālinās.

Nokmans atvēra baltā furgona aizmugures durvis un iestūma Petulu tā iekšienē esošā krātiņā. Iekams mopsene paguva atjēgties, viņš jau bija aizvēris krātiņa un arī fur­gona durvis. Tad viņš ielēca priekšējā sēdekli, iedarbināja motoru un prom bija.

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Pēc tam kad Mollija bija sniegusi, šķiet, kādu tūkstoti autogrāfu, viņa uzsvilpa Petulai. Kad Petula nenāca, Mollija iedomājās, ka tā ieslīdējusi atpakaļ iekšā, prom no trokšņainā, burzmainā pūļa. Tomēr Petulas nebija arī iekšā. Mollija pārbaudīja visas Petulas iemīļotās vietas: spilvenu zem ģērbtuves galdiņa, kur tā glabāja savus ak­meņus; lupatu kaudzi zem rekvizītu galdiņa; vietiņu zem zilā velveta krēsla. Tad viņa pārbaudīja vannasistabas, skatuvi un pat marsiešu ģērbtuvi. Tomēr Petulas nebija nekur. Drīz meklējumos piedalījās arī pārējie aktieri. Viņi ielūkojās skapīšos, aiz priekškara un drēbju skapjos. Vi­ņas nebija ne teātra foajē, ne biļešu kasē, ne bārā. Petula bija pazudusi galīgi un pavisam. Mollijas sirds krampjos sažņaudzās, iedomājoties pašu ļaunāko. Skatuves durvju sargs pārmeklēja visu blakusielu notekas, domādams, ka Petulu varētu būt notriekusi automašīna. Pēc tam atlika vienīgi secināt, ka Petula ir nozagta.

Mollija bija apjukusi. Kas gan varētu būt paņēmis suni? Viņa nodrebinājās, iztēlodamās Petulu vientuļu un pār­bijušos kādā svešā mājā. .