Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Parkā bija skaisti. Mēness, izlīdis no mākoņiem, lēja gaismu pār lielajiem, kailajiem kokiem. Virs zemes klājās drēgna migla un tinās ap Mollijas potītēm. Ik pa laikam pametot skatienu apkārt, lai neviens nevarētu uzbrukt no mugurpuses, Mollija neatlaidigi minās uz parka centru. Kaut ari meitene centās saglabāt drosmi, katrs lūstošs zariņš, katra sakustēšanās krūmos lika sirdij dauzīties skaļāk. Laiku pa laikam garām aizjoņoja kāds skrējējs vai skrituļslidotājs, bet pārsvarā Mollija tumsā bija viena. Kad viņa nonāca līdz estrādei, neviens nebija redzams. Viņa nolika velosipēdu uz atbalsta kājas, uzkāpa estrādē un nostājās uz apledojušās platformas. Klusumu pārtrauca kāds pulkstenis tālumā, nositot pusseptiņus. Sāka līt. Mol­lija gaidīja un gaidīja, cenzdamās saņemt sevi rokās. Sirds sitās tik strauji, ka meitene domāja tā izlēks cauri ribām. Pēkšņi ar pārskrējieniem no krūma uz krūmu parādījās mazs, apajīgs stāvs. Tad, pacēlis skatienu, tas pa celiņu steidzās viņas virzienā.

DIVDESMIT OTRĀ NODALA

vīrs sāka kāpt augšup pa estrādes pakāpieniem. Mol­lija vairs nevarēja izturēt gaidas un bailes, un viņai sāka klabēt zobi. Viņa tos sakoda, bet tad sāka trīcēt galva. Vēsā decembra vēja brāzma uzvēdīja vīrieša smaku. Tā bija nepatīkama hamburgeru tauku, sviedru un sastāvējušās tabakas dvaka, un Mollijai no tās kļuva slikti. Kad vīrietis kāpa augšup pa kāpnēm, Mollija redzēja, ka viņam uz ausīm ir austiņas un uz acīm savādas tumšas brilles ar spirālveida zīmējumu lēcu vidū. Vienā rokā viņš turēja koferīti, bet otrā mikrofonu. Tas ar vadiem bija pievie­nots kādai iekārtai viņam pie jostas, kas savukārt bija pieslēgta austiņām. Viņš bija tērpies aitādas kažokā un, kā Mollija nosprieda, noteikti bija ļoti, ļoti savāds. Taču, kaut arī nervozējot viņa iespaidā, Mollija koncentrējās, lai panāktu hipnotizējošo acu skatienu. Kad viņš uzkāpa uz estrādes, meitene uzlūkoja viņu zvērojošām acīm.

-     Laip-ni lūg-ti… viņa lēni teica, pilna apņēmības no­vest šo pretīgo žurku ļoti dziļā transā. Taču vīrietis nevis apstājās, bet gan spēra vēl vienu soli pretī Mollijai un pa­vērsa pret viņu mikrofonu.

-      Baidos, Mūnas jaunkundz, ka tavas hipnotizējošās acis uz mani neiedarbosies, jo esmu uzlicis paša doktora Mesmera izgatavotās prethipnozes brilles. Un, kas attie­cas uz tavu hipnotizējošo balsi, es to nedzirdu. Šī iekārta apstrādā visu, ko tu saki, un izkropļo tavu balsi… Caur to tu izklausies pēc citplanētieša.

Mollija bija satriekta. Tad viņa pamanīja zelta skor­pionu, kas karājās ap Petulas nolaupītāja kaklu. Tā dimanta acs iemirdzējās mēnessgaismā, un viņa uzreiz pazina ne­glīto profesora seju no Braiersvilas bibliotēkas.

Lai cik tas dīvaini būtu, šajā brīdī Mollijas bailes izzuda. Viņa jutās patiesi atvieglota, ieraugot profesoru, jo bija sagaidījusi kādu šausminošu maniakālu laupītāju. Un vēl Mollija izjuta savādu mieru, sastopot kādu, kurš arī pa­zīst Braiersvilu. Tas bija gandrīz kā sastapt senu draugu. Mollija centās domāt loģiski un ātri. Profesors nevar būt Petulas nolaupītājs, tātad Petulu ir nolaupījis kāds cits. Mollijai jābrīdina šis vīrs. Bet varbūt viņš pazīst nolaupī­tāju? Uz mirkli Molliju pārņēma apjukums. Taču tad viņa domās pārcēlās uz Braiersvilas bibliotēku. Viņa šausmi­noši skaidri savā priekšā saskatīja profesoru, kas kliedz uz bibliotekāri. Viņš bija pieprasījis grāmatu, ko tā pazau­dējusi. Doktora Logana grāmatu. Grāmatu, kuru bija no­zagusi Mollija. Viņa uzlūkoja profesora dīvaino ietērpu. Un tikpat īsā laikā, kāds nepieciešams, lai ar tīkliņu notvertu laisku taureni, viņa aptvēra, ka draud lielas briesmas.

Ķersimies uzreiz pie lietas, sāka profesors. Es zinu tavus trikus, Mollij Mūna. Vai varbūt man jāsaka Dze­guzes jaunkundz. Es precīzi zinu, kā tu darbojies. Es zinu, no kurienes tu esi un ko tu esi izdarījusi. Tā hipnozes grāmata, ko tu atradi, ir mana. Es par to esmu samaksājis. Tā ir mans īpašums. Man par Logana Hipnozi zināms jau kopš tiem laikiem, kad tu vēl slapināji autiņos. ,

Skatoties caur spirālbrillēm, Nokmans tiešām atzina ie­spaidu, ko Mollija atstāj uz viņu. Uz visiem pārējiem viņa atstāja iespaidu tāpēc, ka bija tos nohipnotizējusi, bet uz Nokmanu atstātais iespaids bija īsts. Nokmana acis Mollijai piemita ārkārtigs talants. Viņš bija redzējis to darbībā, un viņš meiteni cienīja. Mollijai, viņš domāja, pašai piemīt diža noziedznieka iemaņas, un viņam bija prieks meiteni satikt. Un, tā kā viņš uzskatīja, ka abi ir ļoti līdzīgi, viņš pārgāja uz maigāku toni.

-     Kā jau saproti, tu mani esi ļoti notrenkājusi, Mūnas jaunkundz. Bija pavisam nogurdinoši, kaut ari reizēm inte­resanti, dzīties tev pakaļ. Tas ir izsmēlis manas pacietības krājumus. Ceru, tu saproti, ka es gaidu kompensāciju par savām… neērtībām.