Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Nu izbeidz, Mūnij, Nokmans viņu izsmēja. Mosties un dziedi! Neesmu nekāds profesors… nu, varbūt vienīgi noziedzības profesors. Viņš pats pasmīnēja par savu joku. Un šo nozari esmu studējis ļoti ilgi. Vai Šorings ir nepieejams? Jā. Taču nejau tādam kriminālajam ģēnijam, kāds esmu es. Es biju cieši apņēmies to uzlauzt. Tāpēc es iestājos tur darbā par apkopēju. Un telpas es uzkopu tiešām labi, lai viņiem nebūtu ne mazākā iemesla mani at­laist. Es berzu grīdas, tīrīju tualetes, taču visu laiku pētiju šo vietu, lai redzētu, kā tā darbojas. Tomēr pēc sava darba tur es joprojām nezināju, kā konkrēti to aplaupīšu. Tad uz­zināju par hipnozes grāmatu, pēc tam par tevi.

Mollijas mute bija pārsteigumā pavērusies.

-      Es gatavojos aplaupīt banku pats, viņš stāstīja. Taču, tā kā tu nozagi grāmatu un mani tā aizkavēji, as nodomāju, ka labāk šo darbiņu uzticēt tev.

-     Paldies, Mollija vārgi noteica.

-    Tāpēc es tagad visu nododu tavās spējīgajās rokās. Nokmans ietinās aitādas kažokā. Tev to vajadzētu uzskatīt par dāvanu. Šī ir tava iespēja būt saistītai ar visu laiku lielāko bankas aplaupīšanu. Gan jau redzēsi. Mēs iekļūsim vēsturē.

To pateicis, Nokmans pagriezās, lai ietu. Viņš jutās labi. Viņš nekad ne ar vienu nebija runājis par saviem plāniem vai savu darbu. Es piezvanīšu, kad būs īstais laiks, viņš piebilda. Un neiedomājies darīt kaut kādas muļķības, piemēram, izstāstīt kruķiem… Tikai atceries, ka mopsis ir pie manis. Tad viņš gāzelēdamies aizsteidzās.

Tikšanās bija beigusies. Mollija pārbijusies palika, rokās žņaudzot smago aploksni. Viņai kļuva nelabi no domas, ka jāizzog no Šoringa bankas dārgakmeņi daudzu miljonu dolāru vērtībā. Taču, ja viņa to nedarīs, Petulai būs jāmirst. Pēkšņi viss it kā slīdēja ārā no rokām.

Mollija atstāja estrādi un stūma velosipēdu pa celiņu. Tagad viņa jutās vainīga par velosipēdu. Kaut arī viņa bija nodomājusi to atdot, viņa jutās kā zagle. Tad meitene domāja par Nokmana teikto, ka viņa ir krāpniece. Viņa bija krāpniece. Viņa domāja par naudu, ko bija ieguvusi Braiersvilas bērnu talantu konkursā, un to, kā bija izstū­musi Deivinu Natelu no Zvaigznēm uz Marsa. Mollija rie­bās pati sev. Var jau būt, ka Deivīna bija kaitinoša, samai­tāta karjeriste, taču viņa vismaz pati bija izlauzusi ceļu uz virsotni. Bet Mollija savu augšupceļu bija izblēdījusi. Kā gan Mollija varēja nicināt Nokmanu par to, ka viņš vēlas aplaupīt banku, ja pati visu laiku savā veidā aplaupīja cil­vēkus?

Tad Mollija iztēlojās, kas notiktu, ja viņa tiešām aplau­pītu Šoringa banku. Protams, viņu pieķertu. Atšķirībā no teātriem bankas mēdz piesargāties no zagļiem. To rīcībā ir jebkāds augsto tehnoloģiju aprīkojums signalizācija, videokameras. Molliju arestētu, tiesātu un tad nosūtītu uz ieslodzījuma vietu nepilngadīgajiem. Viņa iedomājās, kā tas patiktu presei. Viņas attēls rotātu laikrakstu pirmās lappuses, un sabiedrība viņu ienīstu. Varbūt šī ziņa pat sasniegtu Braiersvilu, un visi tur uzzinātu, ko Mollija pa­strādājusi. Mollija iztēlojās, kādu kaunu izjustu Trinklbe­rijas kundze un kā viņa raudātu, cepdama kēksu. Mollija redzēja sevi vientuļu un neviena neapmeklētu sēžam uz nārām betona kamerā. Trinklberijas kundze būtu pārāk tālu, lai atnāktu, un Petulai tas nebūtu ļauts. Un kā ar Rokiju? Vai viņš to apmeklētu?

Mollijas acis kaisa. Viņa ilgojās pēc kāda drauga, kam uzticēties. Viņai bija vajadzīgs Rokijs. Mollija domāja par draugu, un pirmo reizi pēc daudzām dienām viņas acis pildīja asaras. Viņa aptvēra, ka sen jau būtu varējusi to bez grūtībām uzmeklēt, ja vien nebūtu bijusi tik ļoti aiz­ņemta ar sevi. Viņa jutās briesmīgi, ka ir to aizmirsusi, tā vietā dzenoties pēc slavas un naudas. Tas viss bija nieks salīdzinājumā ar viņas un Rokija nenovērtējamo drau­dzību. Viņa to mīlēja kā brāli un tagad izmisīgi ilgojās pēc drauga pleca.

Ejot garām akai, Mollijas vaigi mirka asarās. Viņa ap­stājās. Prātā nāca kādas senas dziesmas vārdi: Tev nekad nepietrūks ūdens, līdz neizžūs tava aka. Viņas draudzības aka bija pilnīgi izžuvusi.

Meitene tvēra kabatā un izvilka svārstu. Tas spīdēja pat tumsā. Mollija domāja, ka svārsts ir gluži tāds pats kā viss, pēc kā viņa bija dzinusies Ņujorkā. Tas bija dārgs un skaists, bet beigu beigās izrādījās nekam nederīgs. Molli­jai tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņai tagad labāk patiktu vecais, vienkāršais, auklā piekārtais ziepju gabals. ,

Viņa apgrozīja rokā smago zelta priekšmetu un tad ar spēju kustību iesvieda to akā. To darot, viņa no visas sirds domāja par Petulu un Rokiju. Svārsts ar plunkšķi iekrita ūdenī un nogrima.