Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Čau, Mollij! Uzmini, kas te runā! Mollija pietrūkās sēdus… Tā bija Rokija balss! Es esmu Ņujorkā, tavas viesnīcas vestibilā, taču numurā tevis nav. Es te gaidīšu līdz septiņiem četrdesmit piecām; tad atgriezīšos savā viesnīcā… Numurs tur ir 975-3366.

Mollija palūkojās pulkstenī. Bija septiņi četrdesmit. Viņa izbrāzās no istabas un drīz vien liftā traucās lejup uz pirmo stāvu. Durvīm atveroties, Mollijas acis drudžaini pētīja cilvēkus, kas drūzmējās vestibilā. Tad viņa pār melni lakota krēsla atzveltni pamanīja slienamies galvu ar spro­gainiem, melniem matiem.

-     Rokij! Tu mani atradi! Mollija nespēja tam noticēt.

Rokija burvīgā brūnā seja pārsteigumā uzlūkoja viņu.

Mollija vēl nekad mūžā nebija tā priecājusies, kādu ie­raugot.

-     Čau, Mollij!

Abi draugi metās viens otram preti, lai apkamptos kā brālis un māsa. Uz mirkli Mollija aizmirsa visus uztrau­kumus, būdama tik laimīga par to, ka satikts Rokijs. Viņa jutās tā, it kā būtu dabūjusi atpakaļ daļiņu sevis.

Tad viņi atraisījās un neticīgi vērās viens otrā. Katrs no viņiem bija domājis, ka varbūt vairs nekad neredzēs draugu. Rokijs izskatījās tikpat starojošs kā vienmēr. Vi­ņam bija apgriezti mati un mugurā jauna džinsu jaka. Bet citādi viņš bija tas pats vecais.

Abi stāvēja platiem smaidiem sejā, starojot viens pret otru. Tad Mollija izsaucās: Aši, laižamies augšā, prom no visiem šiem cilvēkiem!

Nospiedusi lifta pogu, viņa pačukstēja: Tu nemaz nezini, kā es priecājos tevi redzēt. Tiešām, Rokij, tu ne­zini… ,

-     Es jau arī tāpat, atbildēja Rokijs.

-    Ak, Rokij, vai tiešām? Man ir tik daudz, ko tev stāstīt. Kā tu mani atradi? Tu nemaz nevarētu izvēlēties piemēro­tāku brīdi. Es visu laiku ilgojos pēc tevis. Es tā priecājos, ka tu esi šeit. Kā tu zināji, ka es esmu šeit? Vai Gerijs tev pastāstīja?

-     Gerijs? Nē. Es tevi šorīt redzēju televīzijā, kad tu visai pasaulei stāstīji, ka pazudusi Petula, paskaidroja Ro­kijs. Un tad tu tiešām nodevi sveicienu man. Tas bija kas pārdabisks! Es tik tikko spēju noticēt, ka tā esi tu un atrodies Ņujorkā. Bet man tiešām bija liels prieks, jo es taču nezināju, kur tu esi, Mollij. Ik reizi, kad zvanīju uz Hārdvikas namu, klausuli pacēla Heizla, un ari viņai ne­bija ne jausmas, kur tu varētu būt. Starp citu, Heizla man pastāstīja, ka tu esi uzvarējusi Braiersvilas talantu skatē. Tev man tas viss jāizstāsta…

-    Es to izstāstīšu vēlāk, teica Mollija cerībā, ka Rokijs nejutīsies vīlies, uzzinājis, kā tieši viņa guvusi uzvaru. Abi, sadevušies rokās, iekāpa liftā.

-     Es tieši brokastoju… dzēru tēju un gandrīz aizrijos, ieraudzījis tevi televizorā. Es nošķaudlju visu galdu… Es biju tik… tik ļoti satraukts…

-    Piedod! Mollija sāka smieties.

Lifts apstājās Mollijas stāvā. Es nespēju noticēt, ka tā esi tu, vecā Mollija Mūna, Amerikas televīzijas brokastu pārraidē!

-     OHO… tas nu gan ir superīgi! iesaucās Rokijs, iegā­jis Mollijas greznajos apartamentos. Tas ir pārsteidzoši. Tev, Mollij, jāizstāsta man viss, kas ar tevi noticis. Es gribu teikt tas nu gan ir forši. Vai tas viss pieder tev?

-     Mmhmm, izņemot, nu, ka tas piederēja man un Pe­tulai.

Rokijs pacēla Petulas kosmosa tērpu un nopūtās. Esmu pārliecināts, ka viņu atradis, draugs mierināja. Es do­māju visi viņu meklē… Tajā programmā tu runāji ļoti pārliecinoši… Mani jaunie vecāki domā, ka tu esi jauka…

Viņi runāja apmēram tā: šī Mollija Mūna nu gan ir jauka… viņa ir kā Šērlija Tempļa… viņa ir apburoša…

Mollijai pēkšņi ienāca prātā briesmīga doma. Vai viņa bija hipnotizējusi Rokiju pa televīzijas viļņiem? Viņa ne­pārdzīvotu, ja vienīgajam īstajam draugam patika pret viņu būtu iedvesta ar hipnozes palīdzību, gluži kā visiem citiem. Rokij, viņa strauji teica, iekams tu sāc domāt kaut ko par mani, pagaidi, jo pati tev izstāstīšu, kā pie visa šī te tiku, kā iekļuvu Zvaigznēs uz Marsa un visu pārējo, tāpēc nesaki, ka es tev patīku, kamēr neesmu tev visu iz­stāstījusi. Un brīdinu, ka es varētu tev nepatikt pēc tam, kad būšu izstāstījusi visu, ko esmu darījusi, taču man tev jāizstāsta patiesība, jo citādi tu nezināsi, kas es īstenībā esmu.

-    Nomierinies, Mollij, sacīja Rokijs, saraucis pieri un apsēdies uz dīvāna. Viņš uzcienājās ar mīksto karameli no bļodas uz galda.

-    Nu labi, sāka Mollija, dziļi ievilkusi elpu. Pirmkārt, man ir kaut kas, ko tev parādīt. Mollija piegāja pie ska­pīša un atvēra to. Tas ir kaut kas, kas pārmainīja manu dzīvi… Tā palīdzēja man nokļūt šeit. Mollija noklikšķi­nāja atslēgas šifra kombināciju un atvēra seifa smagās metāla durvis. Viņa izvilka zīdā ievīstīto hipnotizēšanas grāmatu un pasniedza to Rokijam. Šī ir pati fantastis­kākā hipnotizēšanas grāmata. Un es nejokoju, Rokij, tā tiešām ir īpaša. Ši grāmata atveda mani uz Ņujorku. Tā atnesa man visus šos panākumus… bet viss ir beidzies ar katastrofu.