Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-            Jā, atbildēja Rokijs. Tieši tagad viņa droši vien ir ieritinājusies Aderstones jaunkundzei klēpī.

-    Tātad Nokmans neeksistē?

-Nē.

-     Un Aderstone joprojām ir Hārdvikas namā1 -Jā-

-    Un viņa neklabina savus liekos zobus kā kastaņetes?

-Nē.

-    Un tu neesi adoptēts?

-Nē.

-              Un es esmu vienkāršā, vecā, nepopulārā Mollija Mūna?

-    Tieši tā.

•

-            Jēziņ, noteica Mollija. Uztraukumi par Petulu un to, ka jāaplaupa banka, novēlās no viņas pleciem. Krampji atlaida kuņģi, un viņa jutās simtreiz labāk. Jēziņ, Mol­lija sacīja, joprojām apdullusi no šoka un vēl nespēdama

pilnībā noticēt, ka tiešām ir atgriezusies vecajā pasaulē.

-    Ak dievs, Rokij! Kur tu iemācījies hipnotizēt? Mans dievs! Tas stāsts bija burvīgs. Vai tu to vienkārši izdomāji?

-Jā, piekrita Rokijs.

-    Bet, Rokij, tu varbūt tiešām ar hipnotizēšanu varētu izlauzties virsotnē. Es gribu teikt, ka tu esi tiešām labs. Tas likās pavisam īsti. Es tiešām jūtos tā, it kā vairākas nedēļas būtu bijusi Ņujorkā. Lietus lāses šķīda uz Mollijas sporta čībām. Kaut kas traks, es tiešām biju iedomājusies, ka hipnotizētāja esmu es, bet visu laiku tas esi bijis tu.

-     Mmhmm, pamāja Rokijs.

-     Bet tas bija vareni, Mollija teica, atceroties it visu.

-     Es tiešām jutos tā, it kā piedalītos tajā izrādē. Mollija nodrebinājās. Un tas Nokmans bija tik īsts. Ūūūū, viņš bija briesmīgs, un tiešām bija slikti tad, kad viņš bija da­būjis Petulu. Rokij, tava iztēle ir mežonīga. Nespēju noti­cēt, ka tu to visu esi izdomājis. Un cik ilgi tu to jau spēj? Pa kuru laiku mācījies? Vai tā grāmata tiešām pastāv? Kāpēc tu neizstāstīji man? Mollija aizdomīgi palūkojās Rokijā. Kāpēc tu mani nehipnotizēji agrāk? Vai varbūt tu to darīji?

-     Mums nu labāk jāiet atpakaļ, ieteica Rokijs. Es domāju, kas gan būs vakariņās.

-     Droši vien jau Ednas zivs siera un riekstu mērcē, Mollija minēja, domājot par ēdienu Belinghemā, kas viņas iztēlē likās tik garšīgs. Zini, Rokij, tajā pasakā, ko tu man izstāstīji, dažas detaļas bija tiešām jaukas. Mollija aplaizīja lūpas. Ēdiens viesnīcā bija neatkārtojams, un guļamistaba tik eleganta. Apkalpošana numurā… Man patika apkalpošana numurā, un man patika skats no vies­nīcas loga, un, kaut arī nebija labi nozagt Deivīnai lomu, man patika uzstāties Zvaigznēs uz Marsa, un man patika

Ņujorka, ak, un man tiešām patika tas, ka man ir nauda. Mollija iesmējās. Būtu jauki, ja tas viss būtu patiesība, tikai izslēdzot no tā visa Nokmanu. Viņš visu sabojāja. Lai gan es sāku justies nedaudz vainīga, ka esmu tāda viltvārde. Bet citādi viss bija… tīri labi. Mollija noirgojās. Tad sekoja zibens uzliesmojums un Rokijs atkal sasita plaukstas.

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Zibens uzliesmojums apgaismoja Ņujorkas debesis. Mollija atkal atradās Belinghemas viesnīcas numurā kopā ar Rokiju.

-    Kas…? Ko…? Rokij! Kas notiek? Ak, Rokij, ko tu dari? Kāpēc mēs esam atpakaļ šeit? Mollija jutās spokaini. Viņa vairs nezināja, kas ir īsts, un šī sajūta viņai nepa­visam nepatika.

-     Rokij, Mollija lēni teica, es nesaprotu… Vai šī ir īstenība, vai īstenība ir Braiersvilas meži? Es domāju, vai mēs tikko bijām Braiersvilā vai ari tā bija mana iztēle?

-     Ņujorka ir īsta. Braiersvila bija tavā iztēlē.

-     Noteikti? jautāja Mollija.

-Jā. Ņujorka ir īsta, un viss, ko tu šeit dari, ir īsts, ap­galvoja Rokijs.

-    Vai tu esi pārliecināts? Mollija jautāja, joprojām ne­būdama droša.

-Jā, es esmu pārliecināts, atbildēja Rokijs. Es tevi tikai hipnotizēju, izmantojot balsi un šo zeltītā papīra bumbiņu. Rokijs pacēla gaisā šokolādes ietinamo papīru. Es liku tev iedomāties, ka mēs joprojām piedalāmies krosā. Es gribēju likt tev iedomāties, ka šis te viss, viņš pa logu norādīja uz Ņujorkas debesim, nekad nav no­ticis. Piedod man par to.

-            Bet es sajutu slapjumu… to lietu. Viss likās tik īsti, iebilda Mollija.

-            Nu, tur jau ari slēpjas hipnozes spēks, atbildēja Ro­kijs.

-    Bet kāpēc… kāpēc tu tā darīji?

-            Piedod, Rokijs vēlreiz atvainojās. Bet tu teici, ka vē­lētos, kaut nekad nebūtu atradusi to hipnozes grāmatu… tad nu es gribēju parādīt, kā tev ir paveicies, ka esi to at­radusi, un pierādīt, ka ari es protu hipnotizēt.

-             Tad tu arī esi hipnotizētājs! Nespēju tam noticēt, brīnījās Mollija, joprojām grīļojoties no ceļojuma, kurā viņu bija aizvedis Rokijs, un pilnībā pārsteigta par viņa talantu. Tad tāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē… Diezgan jauki! Kā tu to iemācījies?

Rokijs pasmaidīja. Uzmini nu!

-            Nezinu vai tavi jaunie vecāki ir hipnotizētāji? mi­nēja Mollija.

-Nē.

-    Padodos.

-            Nu labi. Rokijs pameklēja savā džinsu jakas kabatā un uzmanīgi izvilka divas zīdpapīra paciņas. Vai šo tu pazīsti? viņš vaicāja, sniegdams Mollijai saburzltāko. Mollija attina zīdpapīru un atrada tajā mazu, apdriskātu vīna krāsas ādas gabaliņu. Viņa pagrozīja to rokā un at­klāja, ka otrā pusē ir liels, zeltīts burts:

H