Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Nē, lūdzu piedošanu, atvainojās Mollija. Es visu atceros. Drošībnieks pārkrauj dārgakmeņus no bankas mašīnas tavā mašīnā. Es apsargu ar izskalotām smadze­nēm nosūtu atpakaļ uz banku, un tad ierodies tu, lai pa­ņemtu kravas auto, un, kad esi aizbraucis uz kādu citu, pietiekami attālu vietu, tu zvani man un paziņo, kur varu atrast Petulu.

-     Pareizi. Un, Mollij, es nezvanīšu, līdz nebūšu abso­lūti pārliecinājies, ka tu esi piegādājusi visu preci. Katru pēdējo smaragdiņu.

-    Un kad tu gribi, lai es to daru? jautāja Mollija.

-     Šodien. Šorīt.

-     Šorīt!

-Jā, apstiprināja Nokmans. Viņš bija nolēmis, ka vis­labāk ir pasteidzināt Molliju, kamēr tā nav pārdomājusi. Ja viņš dos tai laiku, meitene varētu izdomāt, kā viņu pie­muļķot. Turklāt viņš bija ļoti nepacietīgs un vēlējās just šos dārgakmeņus slīdam starp saviem pirkstiem.

-     Šie ir pēdējie norādījumi. Es gribu, lai cilvēki bankā paliktu transā līdz diviem trīsdesmit, viņš teica. Es paņemšu savu mašīnu no noliktavas, pirms viņi vispār kādam paziņo, ka banka tikusi aplaupīta. Preci saņemšu vienos piecpadsmit.

-    Vienos piecpadsmit šodien?! Bet… nu labi, Mollija piekrita.

Nokmans nolika klausuli un noņēma prethipnotizēšanas ierīci. Tad viņš atstāja telefona kabīni un devās atpakaļ uz drēgno noliktavu. Viņš iemeta kažoku furgona aizmu­gurē, papliķēja pa brūno kravas auto, kam drīzumā bija jātiek piekrautam ar vērtīgo laupījumu, un kāpa lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Petulu.

Petulas būcenis briesmīgi smirdēja. Nabaga Petulai bija nācies čurāt uz grīdas, kas bija pilnīgā pretrunā ar viņas audzināšanu. Kad Nokmans ienāca, Petula centās uzsākt ciņu, taču vīram rokās atkal bija cimdi, tāpēc Petulas kodieni viņam nekaitēja. Turklāt viņa jutās novārgusi. Nokmans saķēra viņu aiz kumbra un iegrūda krātiņā. Petula jutās nomākta un ļoti, ļoti izsalkusi.

Ielicis krātiņu furgonā, Nokmans brauca uz Bruklinu, uz mazu, kokos ieaugušu uzņēmumu, kur viņam piederēja cita, lielāka noliktava. Gadu gaitā Nokmana noziedzīgā darbība bija viņam ienesusi zināmu bagātību, un tagad viņam piederēja divas noliktavas. Tās bija noderīgas bizne­sam. Šajā otrajā noliktavā Nokmans glabāja visu sazagto mantību. Tā bija līdz griestiem piekrauta ar kastēm un somām, pilnām zagtu mantu, sākot no stikla biķeriem, galda piederumiem, zāles pļāvējiem un beidzot ar dārza rūķiem; tur bija viss, ko Nokmans bija spējis nozagt un cerēja pēc tam pārdot.

Nokmans iebrauca noliktavā, novietoja furgonu, izkāpa un apmierināts iespēra vienam no smaidošajiem dārza rūķiem. Operācija Hipnobanka ritēja pēc plāna. Nokmans jau gandrīz bija ieplanējis noziedzības superlīgā. Viņš jau gandrīz bija tur! No šī brīža vairs nebūs nekādu sīku no­ziegumu. Drīz viņš peldēsies naudā. Nākamais solis va­jadzēja kaut kur likt šo stulbo suni un būt gatavam doties atpakaļ uz Manhetenu, lai pievāktu laupījumu. Nokmans vai plīsa no satraukuma. Viņš ātri iedzēra nedaudz viskija, lai nomierinātu nervus.

*

Mollijas numurā stāvēja pārvietojamais galdiņš ar divu brokastu porciju paliekām. Mollija lūkojās uz Rokiju un pluinīja matus.

-    Šodien! Neiedomājami, ka viņš vēlas, lai mēs to darītu šodien. Tagad ir astoņi un piecpadsmit minūtes, un viņš grib, lai dārgakmeņi un viss pārējais noliktavā tiktu pār­krauts viņa kravas auto vienos piecpadsmit. Tātad mūsu rīcībā ir…

-     Piecas ar pusi stundas, aprēķināja Rokijs, lai ap­laupītu banku, iekrautu laupījumu bankas mašīnā, aiz­vestu to līdz Nokmana noliktavai un tad pārkrautu to viņa mašīnā.

-     Bet mēs vēl neesam iegaumējuši plānus.

-    Mēs tos ņemsim līdzi.

-    Vai tad tas ir iespējams?

-    Mums vienkārši jāmēģina.

-            Ne tikai jāmēģina, teica Mollija. Mums tas jāizdara pareizi par visiem simt procentiem.

-    Taisnība, piekrita Rokijs.

Viņi abi kādu bridi klusēja, apsvērdami uzdevuma šausmlgumu. Tad Mollija ierunājās: Ko tad mēs vēl gaidām? Paveicam to, un viss. Bija laiks iet.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Astoņos četrdesmit minūtēs Mollija un Rokijs ieradās pie Šoringa bankas. Tas bija milzīgs, bargs cietok­snis ar stāvām un nesatricināmām sienām kā klints. Uz diviem balkoniem stāvēja puķu kastes, pilnas akmeņozoliem un augiem ar sarkanām ogām. Akmeņozolos bija noslēptas videokameras, kas filmēja bankas ieeju. Banka sāka darbu deviņos.

Mollija un Rokijs sēdēja uz soliņa ielas otrā pusē, krūmu aizsegā. Paslēpuši Nokmana plānus aiz komiksiem, viņi viens otru eksaminēja par bankas plānojumu, cenšoties iztēloties, kur kas novietots un kur varētu atrasties cil­vēki, kas tur strādā. Caur krūmiem viņi vēroja ņujorkiešus, kuri steidzās uz darbu. Divsimt metru tālāk viņi redzēja gar ieeju patrulējam bankas apsardzes darbiniekus, kas modri vēroja, vai netuvojas iespējami laupītāji. Pulkste­nim tikšķot dažas pēdējās minūtes, Mollija un Rokijs meta notekā oļus.