Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Es vienīgi ceru, ka viņus visus būs viegli nohipnotizēt, minēja Mollija. Un tu taču to spēj, vai ne, Rokij? Es ne gribu būt nepieklājīga, taču tu teici, ka tev tas izdodas vai­rumā gadījumu. Cik bieži tas īsti izdodas? Ja viņi pamanīs, ka cenšamies viņus hipnotizēt, mēs būsim nepatikšanās līdz ausim…

-     Es taču nohipnotizēju tevi, vai ne? teica Rokijs.

-            Tas tiesa, atzina Mollija. Bet vai esi drošs, kas to spēsi, arī būdams uztraucies?

-    Jā. Nu, es tā domāju.

-    Vai tu tagad esi uztraucies? -Jā-

-     Es ari.

Mollijai nebija pilnīgas ticības Rokija spējām, taču viņa zināja, ka zēns centīsies no visas sirds, un Mollijai bija vajadzīgs sabiedrotais, tāpēc viņa centās nedomāt par to, kas varētu neizdoties. Rokij, tu taču nekur neaizklldīsi tad, kad būsim iekšā, vai ne? Nepazūdi, domādams, ka mums jāiet prom vai tamlīdzīgi.

-           Tikai mieru, Mollij, sacīja Rokijs. Tas ir tikai pēdējā mirkļa lampu drudzis. Mēs to spējam. Kamēr vien tu at­ceries visu, pie kā mēs strādājām pagājušo nakti.

-    Labi, piekrita Mollija, cenzdamās atslābināties.

Pulkstenis bankas sienā nosita deviņi, un abi salēcās.

Atvērās smagās čuguna durvis.

-            Vai tu domā, ka visi darbinieki jau ir iekšā? Mollija nervozi jautāja.

Rokijs paraustīja plecus. Man tā šķiet. Viņš iestūma bankas plānus Mollijas mugursomā blakus hipnozes grā­matai, kas bija iesaiņota Nokmanam.

Abi draugi lēni devās bankas virzienā. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāka izauga banka un jo spēcīgāki krampji sagrāba viņu vēderus.

-     Man vēderā dejo tauriņi, ziņoja Rokijs.

-             Tev veicas, atteica Mollija, slaucīdama plaukstas džinsos. Man ir medūza.

Viņi piesardzīgi kāpa augšup pa akmens pakāpieniem. Ieejot pa milzīgajām durvīm, Mollija ievēroja lielās metāla bultas, ar kurām durvis tika noslēgtas pa nakti, un divus

spalvainiem gorillām līdzīgus apsargus, kas šķita raugā­mies tieši viņai cauri.

Bankas iekšpusē bija vēsi un klusi. No augstajiem gries­tiem nokarājās vara ventilatori un zaļas lampas, un grīdu klāja pulēts melns marmors. Mollija palūkojās augšup uz augstajiem, restotajiem logiem un ieraudzīja kameras, kas kā draudīgas, melnas mušas bija apsēdušas sienas. Visapkārt bija izkaisīti ar ādu apvilkti glīta izskata galdiņi un juvelieru svariem uz tiem, pie kuriem sēdēja bankas ierēdņi. Šur un tur stāvēja galdi, kur klienti varēja uz balta auduma izlikt savus dārgakmeņus, lai bankas darbinieki tos izpētītu ar lupu. Gar visu aizmugures sienu rindojās stiklotas kabīnes, kas no apmeklētājiem nodalīja citus ban­kas darbiniekus, un pāri telpai bija izstieptas misiņa stabu balstītas smagas, sarkanas virves. Daži klienti jau bija ie­ņēmuši rindu. Telefoni zvanīja, un ierēdņi atbildēja. Visā telpā sanēja rosība.

-    Mīļā pasaulīti nočukstēja Mollija. Paskaties uz ka­merām! Tas būs sarežģīti.

-    Tikai ne tad, ja tu rīkosies pēc mūsu plāna, Rokijs iedrošinoši teica. Tu redzēsi, mums izdosies… un… un vēlu veiksmi, Mollij.

Mollija smagi norija siekalas un pamāja. Tev tāpat, viņa atsaucās.

Rokijs apsēdās krēslā pie sienas. Mollija piegāja pie galda zāles stūri. Viņa apsēdās pretī jaunam ierēdnim ar vasarraibumainu seju. Labrīt, viņa teica. Es vēlētos noguldit dažus rubīnus.

-     Protams, kundze, atbildēja ierēdnis, pacēlis ska­tienu. Nabaga jaunais vīrietis bija viegls mērķis. Viņš iekrita Mollijas tīklos kā akls kāpurs.

Drīz vien meitene jau bija gandrīz pabeigusi rīkoju­mus.

No šī brīža tu darīsi tieši tā, kā saku es vai mans draugs. Līdz desmitiem tu izturēsies normāli pret citiem klientiem. Tad desmitos tu iznāksi bankas vestibilā un gai­dīsi turpmākos rīkojumus.

Ierēdnis pamāja. Un kad jūs vēlētos noguldīt tos dārg­akmeņus? viņš vaicāja, izturēdamies normāli.

-   Tā ir ļoti labi, Mollija viņu uzteica. Un tagad, lūdzu, aizved mani pie bankas vadītāja.

Ierēdnis pavadīja Molliju caur drošības durvīm. Izskato­ties tik nevainīgi, cik vien iespējams, viņa lūkojās tieši uz priekšu un pa milzīgu gaiteni sekoja vasarraibumainajam vīrietim, līdz abi nonāca pie durvīm ar zelta plāksnīti, uz kuras bija rakstits V. Brisko. Vadītāja.

Ierēdnis pieklauvēja, un viņi gāja iekšā. Tas pārsteidza vadītājas sekretāri, kas pārtrauca rakstīt un ļoti aizkaiti­nāta uzlūkoja nepieteiktos apmeklētājus, taču pēc dažām Mollijas skatiena sekundēm ari viņa bija pakļauta un pa iekšējo sakaru līniju runāja ar Brisko kundzi. Piedodiet, ka jūs traucēju, Brisko kundze, bet šeit jūs vēlas satikt…

-    Ēēē… Mollijas acis izmisīgi šaudījās pa telpu, mek­lējot iedvesmu. Kaktusa jaunkundze, viņa teica, pama­nījusi uz palodzes dzeloņainu augu puķpodā. Viņa iekšēji sarāvās, izdzirdusi stulbo vārdu nākam sev pār lūpām.

-    Kaktusa jaunkundze, atkārtoja sekretāre. Domāju, ka jums vajadzētu viņu pieņemt.

-      Laidiet viņu iekšā, sekoja vadītājas dzestrā at­bilde.

Bankas vadītāja bija sīka, tieva sieviete ap piecdesmit gadiem, ar trīcošām rokām un slimīgu seju. Viņa sveicjnāja Molliju, nepacietīgi saraukusi uzacis un izbrīnījusies, ko uz visas pasaules no viņas varētu vēlēties kāds bērns.