Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-            Tāpēc, kā man izstāstīja Brisko kundze, ka viņa pati nevar tās atvērt. Lai dabūtu vaļā šīs kastes, jābūt klāt gan viņai, gan klientiem, kuri tās nomā. Te ir pieci seifi, katrā astoņdesmit depozītu kastes. Kopā četrsimt kastes un četrsimt klientu, kuriem jābūt šeit.

-     Bet kāpēc? vaicāja Mollija. ,

-            Tāpēc, paskaidroja Brisko kundze, ka mums ir jau­na ie-rīce, kas ļauj kas-tes at-vērt vie-nl-gi tad, ja sa-ņem in-for-mā-ci-ju no ma-nis un klien-ta.

-     Kādu informāciju?

-    Tīk-le-nes no-la-sī-jumu.

Mollijas kājas pēkšņi likās ļogāmies. Par ko runā Brisko kundze?

-     Parādi man to ierīci! viņa pavēlēja.

Brisko kundze pieveda viņu pie melnas kastes, kas karā­jās pie sienas. Uz tās bija panelis ar pogām, kuras bija ap­zīmētas ar cipariem no nulles līdz deviņi, un elektronisks tablo, kur cipari iedegās zaļā krāsā. Šobrīd uz tablo bija nulle, nulle, nulle. Pa labi no nullēm bija dzeltena spuldze biljarda bumbas lielumā.

-     Paskaidro, kā tā darbojas, teica Mollija.

-     Vis-pirms es uzspie-žu tās depo-zītu kas-tes nu-muru, ku-ra jā-at-ver. Tad ie-rī-ce sa-li-dzi-na manu tīk-leni ar tīk-lenes pa-rau-gu sa-vā at-miņā. Pēc tam tā no-lasa klienta tīk-leni un sa-lī-dzina to ar pa-rau-gu at-miņā. Ja visa tīk-leņu in-for-mācija ir pa-rei-za, da-tors ma-šī-nā zina, ka es es-mu šeit un arī klients ir šeit. Tad ie-rī-ce ļauj at-vērt de-po-zīta kas-ti. Dro-šī-bas kas-tes ne-var at-vērt jeb-kurš, kurš gri-bē-tu no-zagt to sa-tu-ru.

Mollija savilka lūpas. Tas nu bija pilnīgi neparedzēti. Viņa paskatījās uz Rokiju, kas izskatījās tā, it kā būtu slims.

-     Un kas tieši ir tīklene? Kaut kāda veida pirksta no­spiedums?

-    Zi-nā-mā mē-rā tas ir pirk-sta no-spie-dums tā-pēc, ka nav di-vu vie-nā-du cilvē-ka tīk-le-ņu. Tā-pēc arī ma­šīna dar-bo-jas.

-Jā, es zinu, kāpēc tā darbojas, atcirta Mollija, apzinā­damās savu sakāvi. Es tikai gribu zināt, kas ir tīklene.

Brisko kundzes atbilde bija monotona, it kā viņa to no­lasītu no garlaicīgas mācību grāmatas. Tīk-lene ir acs krā-sai-nā da-ļa. Šī da-ļa pie-šķir cil-vē-kam tā acu krā-su. Tīk-le-nē ir mus-ku-ļi, kas sa-velk un iz-pleš mel-no zī-lī-ti acs cen-trā. Kat-ram ir ci-tā-da tīk-le-ne. Ta-va ir jau-ka tā ir bri-niš-ķīgi za-ļā krā-sā.

Mollijai caur smadzenēm izšāvās cerību stariņš. Viņa pamāja Rokijam. Ir vērts mēģināt.

Pēc mirkļa Rokijs bija ievadījis tīklenes lasīšanas ierīcē skaitli "viens", lai atvērtu drošibas depozīta kārbu ar nu­muru viens, un Brisko kundze pieliecās, skatoties mašīnā un ļaujot nolasīt savu tīkleni.

Tad bija Mollijas kārta. Viņa noliecās uz priekšu un pie­lika aci pie dzeltenās bumbas. Viņa ieskatījās tīklenes lasī­šanas ierīcē, un mašīna savukārt ielūkojās Mollijas acī.

Tur nu bija Mollijas acs kā liels, lāsumains, zaļš dārgak­mens ar smaragda dzīslām. Mašīna sāka lasīt sīkos asinsvadiņus un muskuļus, veidojot attēlu savā datora atmiņā. Uzņemot informāciju, tā klusi un aprauti pīkstēja.

Tad pēkšņi acs mašīnas priekšā izmainījās. Mašīna sāka no jauna pīkstot lasīt tīkleni. Kad acs vēlreiz mainījās āt­rāk nekā iepriekš, mašīna atkal atsāka no jauna. Kad acs nobīdījās, nobīdījās ari mašīna. Kad acs zīlīte kļuva lielāka, mašīna pielāgojās pieaugumam. Kad zīlīte sarāvās, ma­šīna samazināja datus. Dārgakmenim līdzīgā tīklene sāka griezties. Mašīna bija apmulsusi. Tā nebija programmēta lasīt acis, kas mainās. Un nu vēl zaļie plankumi acī sāka mirgot. Mašīnas temperatūra cēlās, kad tā pārmeklēja savu silikona atmiņu, lai atrastu norādījumus, ko darīt. Acs sāka pulsēt, dators sāka pīkstēt straujāk, acs sāka vienlaikus raustīties un pulsēt, datoru pārņēma panika. Tā temperatūra pieauga, procesors izliecās, lasīšanas ierīce bija… bija… un pēkšņi dators vairs nespēja atcerēties ne, to, kas ir lasīšanas ierīce, ne to, kur tā atrodas. Pēkšņi viss, ko tas spēja izskaitļot, bija vienīgi tas, cik burvīgi izskatās tā priekšā esošā acs. Mašīnas silikona sirds jutās tik silti un labi kā tās ražošanas dienā. Datoram patika šī acs. Patika tās tīklene. Tā bija labāka par visām citām tīklenēm, ko tam jebkad bija nācies nolasīt, salikt kopā. Dators atslābi­nājās un deva pats sev rīkojumu pilnībā atvērties.

PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PĻOINK, PĻOINK, PĻOINK, PĻOINK.

Mirkli atvērās četrsimt drošibas depozītu kastīšu dur­vis. Un vienlaikus atslēdzās piecu depozītu telpu tērauda stieņu vārti.

Mollija atrāva aci no mašīnas un tīksminājās par pa­veikto darbu.

-    Lūk, to es saucu par stilu, viņa lepojās.

-     Es to saucu par ārkārtīgu veiksmi, noteica Rokijs.

Rokijs pavadīja Brisko kundzi augšup pa kāpnēm re­zerves izeju no pagrabtelpas un devās atpakaļ uz bankas vestibilu. Tur viņš pavēlēja trīsdesmit pieciem hipnotizē­tajiem cilvēkiem doties uz pagrabstāvu un izveidot dzīvu ķēdi no drošības depozītu kastēm līdz bankas automašīnai garāžā. Brisko kundze izsniedza Mollijai un Rokijam bas­ketbola bumbas lieluma audekla maisus un daudzas lielas, brūnas aploksnes. Abi nekavējoties ķērās pie darba.