Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Seifu telpas izrādījās piebāztas ar gluži vai biedējošu dārgumu daudzumu. Katrā telpā bija astoņas kolonnas pa desmit kastēm katrā. Tātad katrā seifa telpā atradās astoņdesmit kastes. Kopā četrsimt.

Katrā kastē bija neliela izvelkama metāla paplāte, un, kā Mollija un Rokijs drīz atklāja, tad katra no šim paplātēm izskatījās citāda. Tur bija paplātes ar lieliem, atsevišķiem rubīniem, rūpīgi izklātiem uz samta. Citās atradās mazas pirksta naga lieluma paciņas, kas bija sarindotas kā sar­dīnes bundžā. Mirdzēja paplātes, pilnas ar pērļu kaklaro­tām, un citas, kuras klāja gredzeni ar briljantiem. Dažās gulēja ādas, zīda vai zamšādas maisiņi. Katru maisiņu pildīja dārgakmeņi. Bija redzamas paplātes ar dārgiem, senlaicīgiem juvelierizstrādājumiem un speciāli slīpētiem dārgakmeņiem. Mollija un Rokijs iztukšoja katru paplāti, ieliekot tās saturu atsevišķā brūnā aploksnē, vienlaikus ķeroties klāt vienai kolonnai. Katrā no basketbola bum­bas izmēra maisiem varēja ievietot desmit brūnas aploks­nes.

Beidzot pēdējais maiss tika nodots pa dzīvo konveijeru un nogādāts garāžā. Tur tos gorilla iekrāva mašīnā.

Tas bija nogurdinošs darbs. Velves atstāja dārgakmeņi miljonu, miljonu un vēlreiz miljonu dolāru vērtībā. Taču beigu beigās tie visi tika paņemti un iesaiņoti, un mašīnas aizmugurē cerīgi krājās apaļīgu maisu kaudze.

Mollija un Rokijs atkal sapulcēja nosvīdušos, hipnotizē­tos cilvēkus vestibilā un apzinīgi iztukšoja viņu atmiņu.

Jūs visi pamodīsieties, kad izdzirdēsiet pulksteni ārā sitam pustrīs, teica Mollija. Jūs visi stāstīsiet policijai, ka banku aplaupīja bruņota banda ar zeķēm galvā, un, nūjā, katram no jums būs savs stāsts, piemēram, cik iz­bijušies jūs bijāt vai ko viņi jums teica, un tamlīdzīgi… un līdz pustrijiem jūs visi varat sēdēt uz grīdas un, pie­mēram… dziedāt dziesmas. Un pēdējais ir, lūk, kas. Jūs neko neatceraties nepar manu draugu, ne par mani.

Visi vestibilā esošie cilvēki paklausīgi apsēdās un sāka dziedāt dziesmas. Mollija nodomāja, ka viņi izskatās mīļi, gluži kā bērnudārza audzēkņi. Tad viņa un Rokijs ielēca bruņumašīnas priekšējā sēdeklī, kur jau gaidīja hipnoti­zētais šoferis, garāžas durvis atvērās, mašīna izbrauca, un durvis aiz tās aizvērās.

Brauciens no Šoringa bankas uz Rietumu 52. ielu bija nervus kutinošs, jo gorilla ne visai labi vadīja mašīnu. Tomēr drīz netālu no dokiem viņi atrada nolaisto ēku Nokmana noliktavu. Mollija centās kaut ko salasīt grafīti zīmējumos, kas klāja tās ārsienas, kamēr Rokijs izlēca, lai atvērtu noplukušos vārtus.

Tad sākās pārkraušana. Maisi ar laupījumu bija jāpār­vieto Nokmana brūnajā kravas auto. Kad darbs bija pa­darīts, apsargs pēc lielajām pūlēm apsēdās ar sasārtušu seju un Mollija iedeva viņam padzerties.

Liels, liels paldies, teica Rokijs, juzdamies vainīgs viņa priekšā. Tagad tev tukšā mašīna jāaizved atpakaļ uz banku, taču tu pamodīsies un nokļūsi tur ne agrāk par trijiem. Šo adresi tu neatcerēsies. Visiem, kas jautās, tu atbildēsi, ka tev lika izkraut laupījumu visdažādākajās automašīnās mustangos, kadiljakos, ģimenes auto. Un tu teiksi, ka pēc tam tevi sasēja un apdullināja un, kad beidzot atbrīvojies, tu atradies… 99. ielā, un no turienes tu brauci atpakaļ uz banku.

Gorilla norūca un izdzēra ūdeni, pusi izlejot uz krūtīm. Drīz viņš bija prom.

Divdesmit pāri vieniem Mollija nervozi trinās krēslā, gaidot ierodamies Nokmanu.

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Precīzi vienos piecpadsmit atsprāga noliktavas durvis.

Ienāca Nokmans, ģērbies aitādas kažokā un apkāries ar savu prethipnotizēšanas iekārtu. Viņš aizvēra aiz sevis durvis. Vīrieša ķermenis nedaudz drebēja, nosalis pa ce­ļam no metro, un rokas nervozi trīcēja. Nokmans nebija pavisam drošs par Molliju. Tomēr viņas priekšā bija jārada iespaids, ka viņš ir pilnīgi mierīgs. Nokmans dziļi, gārdzoši ievilka elpu.

Tur nu viņa sēdēja uz krēsla. Ar spirālbrillēm viņš to nevarēja saskatīt pārāk labi, taču tā noteikti bija viņa. Aus­tiņās viņam paša soļi izklausījās čīkstoši un balss skanēja tā, it kā runātu Mikimauss. Tad mašīna ir pilna?

-    Jā. Tajā ir viss no pagraba velvēm. Līdz pēdējai pēr­lītei.

Nokmans bija pārsteigts. Meitene bija izrādījusies la­bāka, nekā viņš bija domājis. Taču viņš nekādi neizrā­dīja savu pārsteigumu. Un vai darbs tika paveikts pēc plāna?

-    Pilnīgi. Visi domā, ka banku aplaupījusi bruņotu laupī­tāju banda. Un tavā mašīnā ir viss. Tad jau redzēsi. Mol-, lija pētīja viltus profesoru kā kukaini zem palielināmā stikla. Viņš tiešām bija zemiska un netīra uts, un blēdis ari uzlūkoja Molliju tā, kā cilvēku varētu uzlūkot uts, kas gatavojas izsūkt viņa asinis, proti, bez līdzjūtības.

-    Labi, viņš teica. Tu esi laba skolniece. Nākamreiz tu pratīsi aplaupīt banku bez manas palīdzības. Un kā tad ar grāmatu? Tā ari bija viena no darījuma sastāvdaļām.

Mollija pasniedzās un paņēma zīdā ietīto saini. Viņš to sagrāba un rupji norāva zīdu, lai pārbaudītu, vai tā ir īstā.

-    Mans, Nokmans alkatīgi teica kā izlaists bērns. Ta­gad viņš nevarēja vien nociesties, lai tiktu prom.