Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Nokmans ātri brauca projām no rūķu noliktavas. Adre­nalīnam pulsējot vēnās, viņš dzina mašīnu cauri Bruklinas priekšpilsētai. Katra ieraudzītā policijas automašīna lika noziedzniekam sarauties, kaut arī, kā pats sev teica, viņš zināja, ka šai mašīnai nav nekāda iemesla likties aizdomī­gai. Policija domā, ka visas kravas mašīnas, kas atrodas ārpus Manhetenas salas, nav jāpārbauda. Tomēr Nokmans joprojām jutās kā nervu kamols. Viņš traucās projām no Ņujorkas tik ātri, cik vien spēja, izraudzīdamies mazākos ceļus, nemitīgi lūkodamies aizmugures skata spogulī, bez apstājas smēķēdams un svīzdams kā karsts siera gabals. Pēc divu stundu pašmocībām Nokmans sāka justies pār­liecināts, ka viņam neviens neseko. Viņš atpogāja kreklu un izbrauca uz starpštatu šosejas.

Viņš brauca un brauca vairākas stundas, līdz bija aiz­kļuvis tik tālu, ka degvielas tvertnes rādītājs liecināja tā ir tukša. Viņš piebrauca pie benzīntanka, uzpildīja deg­vielu un nopirka trīs Paradīzes šokolādes stienīšus un čet­ras bundžiņas Qube. Tad viņš slāja atpakaļ uz mašīnu un no jauna devās ceļā.

Ap deviņiem Nokmans sāka just nogurumu. Tas viņu uztrauca. Viņš negribēja aizmigt pie stūres un iekļūt avā­rijā. Viņš iztēlojās mašīnu kā ļoti dārgu Lieldienu olu

atsprāgstam vaļā uz šosejas, dārgakmeņiem izbirstot pa ceļu. Taču viņš ari negribēja apstāties, lai atpūstos. Viņam bija jābrauc tālāk. Drīz viņš kaut kur piebrauks un izdzers lielu krūzi kafijas; tā viņam palidzēs neiemigt. Bet pagai­dām viņš nolēma paklausīties ziņas.

Braucamais laiks, nodziedāja radiodžingls.

-Jā, teica diktors ar čērkstošu balsi. Mēs uzturēsim nomodā jūs, braucējus Amerikas austrumkrastā, jums nav par to jāuztraucas, tāpēc brauciet mierīgi… Mēs esam tā stacija, kas palīdz jums neaizmigti Un, mani mīļie, mums ir dažas izklaides jums. Mums priekšā daudzas stundas lieliskas mūzikas. Pēc brīža sekos ziņas, bet pirms tam neliela reklāmas pauze…

Nu jau Nokmans jutās daudz labāk. ŠI bija tieši tā sta­cija, kas viņam vajadzīga, un viņš satraukti gaidīja ziņas, jo tur stāstīs par laupīšanu. Kad radio sāka atskaņot re­klāmas, viņš pārslēdza ātrumu.

Esmu paradīzē, paradīze ir manī.

Zināju, ka paradīzē nonākšu es arī.

Tad kāda balss nodziedāja: "Hei, vai vēlies izbaudīt para­dīzes garšu? Paņem Paradīzes stienīti!"

Nokmans nokoda vēl vienu kumosu no sava Paradīzes stienīša un jutās ļoti apmierināts. Viņš klausījās Qube re­klāmu.

Qube, ja esi foršs… Qube, ja esi rupjš… Visi tevi mīl, jo tu esi tik Qube.

Es esmu tik populārs esmu pilns ar Qube!

Nokmans atvēra Qube bundžiņu, iemalkoja un pasmaidīja. Viņš tagad kļūs tik ļoti, ļoti populārs. Viņš dzīvē nekad nebija, bijis populārs, un šī doma lika izjust priekpilnas tirpas.

Atgriezās diktors. Un tagad ziņas. Galvenais dienas notikums ir Šoringa bankas aplaupīšana Manhetenā, kas notika šodien… Nokmans pagrieza skaļāk. Operāciju

šodien rīta pusē veica bruņotu laupītāju banda. Viņi aiz­gāja ar dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem, kuru vērtība pārsniedz simt miljonu dolāru.

Nokmans skaļi nosmējās. Tur ir daudz vairāk!

-     Eksperti tagad mēģina noskaidrot, kā aplaupītājiem izdevies iekļūt ēkā un atslēgt visu signalizāciju, jo Šoringa bankā ir viena no pasaulē sarežģītākajām signalizācijas sistēmām. Tiek uzskatīts, ka banda joprojām atrodas kaut kur Manhetenas salā. Par aplaupīšanu tika ziņots neka­vējoties pēc tam, kad laupītāji bija atstājuši banku, un policijai piecu minūšu laikā izdevās nobloķēt visus ceļus, kas ved ārā no Manhetenas. Tāpat policija ir pārbaudījusi arī laivas, kas atrodas piestātnēs ap salu. Ir apturēts viss ūdenstransports. Kāds bankas darbinieks, kuru bandas locekļi piespieda doties viņiem līdzi, stāstīja, ka viņam likts pārkraut salaupīto no bankas mašīnas dažādās ci­tās automašīnās, kuras aizbrauca. Tiek uzskatīts, ka no­ziedznieki noslēpuši laupījumu pa daļām visā Manhetenas teritorijā. Policija ir lūgusi iedzīvotājus būt vērīgiem un ari piesardzīgiem, jo banda noteikti ir bīstama. Policiju interesē jebkāda informācija, kas varētu novest uz laupī­tāju pēdām.

Šis bija labākās ziņas, kādas Nokmans jebkad bija dzir­dējis. Viņš gluži vai mīlēja ziņu diktoru par to, ka tas vi­ņam tās pavēstījis.

-     Paldies, ka klausījāties, teica diktors.

-     Paldies tev, teica Nokmans.

-    Lieliski jaunumi, vai ne? teica diktors.

-    Jā, atteica Nokmans. Viņam tiešām patika šis dik­tors, it īpaši viņa balss. Tā bija ideāli nostādīta un ļoti nomierinoša.

-    Tu noteikti jūties fantastiski, teica diktors.

-    Tiešām! iesmējās Nokmans.

-    Tu jūties fantastiski, jau gadiem neesi tā juties.

-    Tā ir! Tā ir! piekrita Nokmans.

-    Visas pūles bija tā vērtas. Tu taču sen esi to pelnījis, vai ne?

Nokmans pamāja. Cik ļoti pareizi runāja šī balss!

-    Un tagad tev vajadzīga pelnītā atpūta. Lēni, dziļi ie­elpo un izelpo.

Nokmans dziļi ieelpoja un izelpoja un uzreiz jutās daudz, daudz labāk.