Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Diemžēl, piekrita Mollija, taču viņš mums var no­derēt. Paskaties, kā viņš palīdzēja piekraut mašīnu. Lai nu kā, Rok, bet sāksim ar to, ka mēs neprotam vadīt auto.

-     Es varētu, ja vajadzētu, smaidot teica Rokijs.

-    Nekādā ziņā, Rokij. Tev laikam galva pārkarsusi. Nāc, mums jāsāk kustēties! Pēc pāris stundām ausīs gaisma.

-     Es jau zinu, Rokijs nožāvājās.

-    Labāk aizvedīsim šos, kamēr Manhetenā vēl neviens nav pamodies.

Mollija un Rokijs pārbaudīja, vai noliktavā nav palikuši vēl kādi lietiskie pierādījumi. Tad ar Rokiju un Nokmanu kabīnē un Molliju ar Petulu aizmugurē viņi izbrauca no noliktavas un devās Manhetenas virzienā.

Nokmans brauca ļoti, ļoti uzmanīgi, nedaudz līkumo­dams, bet citādi tīri labi. Kad viņi šķērsoja Manhetenas tiltu, Rokijs ievēroja, ka policija aptur un pārbauda visus transportlīdzekļus, kas brauc ārā no Manhetenas. Bija iz­veidojies liels satiksmes sastrēgums. Taču ceļš, kas veda uz Manhetenu, bija brīvs, un viņi brauca taisni pāri tiltam.

Kad viņi bija nonākuši Manhetenā, sākās operācija Ie­stādi rūķi. Viņi bija iecerējuši izvietot rūķus dažādās vietās visā pilsētā. Tā viņiem nebija jāaptur mašīna pārāk ilgi un mazinājās risks, ka viņi varētu tikt pamanīti. Ik reizi, nonā­kot klusā, zaļā rajonā bez ziņkārīgiem skatieniem, Rokijs, kas sēdēja priekšā, norādīja Nokmanam, kur apstāties, un pabungāja pa starpsienu sev aiz muguras, dodams signālu Mollijai. Tad Mollija no iekšpuses atvēra mašīnas kravas nodalījumu, uzvēla rūķi uz elektriskās platformas un no­laida to līdz zemei. Kamēr Mollija aizvēla katru rūķi savā vietā, Petula kalpoja kā sargsuns. Rokijs precīzi pierakstīja, kur atrodas katrs rūķis.

Viņi atstāja tos zem kokiem, pie krūmiem un uz maziem zālāju laukumiņiem. Viņi ar rūķiem izrotāja rotaļlaukumus un izvietoja pie strūklakām, soliņiem ielas malā un pilsētas puķu dobēm. Viens ļoti braši smēja zem drau­dīga dinozaura maketa zālienā pie Dabas vēstures muzeja ieejas. Cits izskatījās priecājamies par aizsalušu dīķi, jo sē­dēja uz malas virs Rokfellera centra slidotavas. Divus rū­ķus viņi novietoja pie Zooloģiskā dārza ieejas un divus pie Centrālparka Zemeņu lauku ieejas.

Katra rūķa uzstādīšanai bija nepieciešamas piecas mi­nūtes.

Ikkatras baiļpilnās piecas minūtes bija kā logs, pa kuru viņus varēja pamanīt, un bija ari daži saspringti brīži, kad Mollijai likās, ka tā ari ir noticis. Pie Riversaidas ceļa Mollija apturēja elektriskās durvis, kad tās bija pa pusei at­vērtas, jo ieraudzīja tuvojamies policijas automašīnu. Kad tā kā izbadējusies haizivs papeldēja garām, viņa turēja īkšķi, lai tā neapstātos. Pie Gremersijas parka Petula aiz­skrēja tumsā pakaļ kādam klejojošam sunim, un Mollijai nācās to klusi saukt, līdz tā atgriezās. Pie Vienības skvēra no ēnas iznāca divi japāņi un paklupa uz rūķa. Mollija uz­traucās, ka tie viņu pamanījuši, taču, ieraudzījusi, ka tie ir tā piedzērušies, ka tikko spēj noiet taisni, saprata, ka japāņi nespēj arī taisni redzēt.

Pa vienam vien viņi atbrīvojās no divdesmit pieciem spilgti izkrāsotajiem rūķiem. Manhetena bija pilna ar tiem. Pēdējos divus viņi kā kaitinot nolika ārpusē pie Šoringa bankas.

Tie izskatās lieliski! teica Mollija, iekāpusi mašīnas kabīnē kopā ar Petulu, Rokiju un Nokmanu.

Tad viņi brauca atpakaļ uz noliktavu pie dokiem Rie­tumu 52. ielā, lai atstātu tur mašīnu. Rokijs izvilka kaseti no atskaņotāja.

Viņi atstāja doku rajonu un ātrā gaitā devās galveno ielu virzienā. No kādas telefona kabīnes viņi piezvanīja policijai un pielika klausules mikrofonu pie Nokmana lū­pām. Šo-ringa ak-meņi ir dro-šī-bā. Mek-lē-jiet div-desmit pie-cus rū-ķus Man-hete-nas ielās, viņš teica. Un tad viņi nolika klausuli. Viņi apturēja kādu rīta taksometru un sešos, pirms vēl bija aususi decembra saule, bija jau atgriezušies Belinghemas viesnīcā.

trīsdesmit pirmā nodaļa

Viesnīcas reģistrators bija noguris no nakts maiņas.

Mollijai nenācās grūti likt lietā savas spējas, lai pār­liecinātu viņu iedot Nokmanam numuru tikai uz šo dienu, atnest viņam tiras drēbes, lai ari kādas būtu viesnīcas rīcībā, lai tikai tās viņam derētu, un skūšanās piederu­mus. Reģistrators pamāja un pavadīja viņus uz numuru sešpadsmitajā stāvā.

-     Un visbeidzot, Mollija rīkoja, tiklīdz būsi viņam atnesis drēbes, tu vairs neatcerēsies, ka esi redzējis šo vīrieti. Saprati?

-     S-pra-tu, kun-dze.

-    Vari iet!

Tad Mollija teica Nokmanam: Guli savā numurā līdz diviem, tad ieej vannā, izmazgā matus, noskuj ūsas un kazbārdiņu un iesmaržojies. Pustrijos, kad būsi uzvilcis jaunās drēbes, nāc uz 125. numuru.

Mollija un Rokijs devās augšā un, nometuši jakas, pilnā apģērbā atkrita gultā. Petula ierīkoja sev guļvietu Mollijas vecajā jakā un ari aizmiga.

Mollija gulēja, līdz iezvanījās modinātājs. Kādu minūti vai divas viņa palika gultā, vērojot Rokija ar tinti notrai­pītās rokas un klausīdamās zēna krākšanā un lietū, kas bija sācis grabināt ārā. Agrā rīta piedzīvojums jau šķita kā sapnis. Mollija pasmaidīja un piezvanīja apkalpotājam, lai pasūtītu kaut ko ēdamu.