Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Rokijs pamodās no olu un grauzdiņu smaržas, un tad abi apsēdās pie televizora ieturēt vēlās brokastis.

Ziņu kanāli bija pilni ar sižetiem par rūķiem. Televīzijas reportieri vai juka prātā. Tie bija neticami jaunumi. Trīs­desmit astotajā kanālā reportieris zem lietussarga uzbudi­nāti runāja spalvainā mikrofonā ar Šoringa banku fonā.

-     Lai cik tas dīvaini būtu, ir atdoti atpakaļ visi Šoringa dārgakmeņi. Banka ir pārbaudījusi, ka netrūkst nevienas pērlītes. Ir atdots katrs dimants, rubīns un dārgakmens! Faktiski tās ir vērtības par simt miljoniem dolāru! Un pie­devām vēl atdošanas veids piešķir dīvainu akcentu šim jau tāpat neticamajam stāstam. Šī rīta agrumā pēc anonīma telefona zvana tika atrasti divdesmit pieci dārza rūķi, pilni ar nozagto īpašumu, izkaisīti pa visu Manhetenu. Vīrietim, kurš zvanījis, bijis Čikāgas akcents, bet vairāk par viņu nav zināms nekas. Pēc tam kad policija bija atradusi rūķus, tā nodeva atklātībai to fotogrāfijas.

Ekrānu pildīja rūķu fotoattēli. Rūķi tumsā izskatījās pār­steigti nozieguma vietā, tos kā notvertus noziedzniekus apgaismoja policistu lukturīši. Viņi izskatījās ļoti ami­zanti.

Reportieris turpināja: Detektīvi joprojām lauza galvu par dārgakmeņu atdošanas iemesliem. Daži uzskata, ka laupīšana bijusi zināma veida pašapliecināšanās, citi domā, ka laupītāji paši tikuši aplaupīti. Policija lūdz sabiedrību sniegt jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt atšķetināt šo noslēpumu. Bet tagad atgriežamies studijā. ,

-    Vēl! Vēl! Rokijs sauca televizoram. Mēs gribam vēl attēlus ar rūķiem un apmulsušiem policistiem! Viņš ar distances vadības pulti apšaudīja televizoru, skrienot cauri kanāliem, cenšoties atrast citas ziņu pārraides. Ai, viņš gaudās, pusdienlaika ziņas ir beigušās. Es vēl nekad neesmu bijis ziņu pārraidē. Tas bija spidoši!

-     Mēs bijām spīdoši, piekrita Mollija. Mēs aplau­pījām banku kā profesionāļi un atdabūjām laupījumu kā slepenie aģenti.

-    Izņemot to, ka mums, to darot, gadījās dažas aizķerša­nās… pasmējās Rokijs. Mollij, tu nemaz neizskatījies tik apmierināta ar sevi bankā, kad domāji, ka esi uzņemta videofilmā. Tava seja bija tik satraukta.

Mollija atcerējās to un pasmīnēja. Nu labi, bet es ne­izskatījos ne uz pusi tik pārbijusies kā tu, kad domāji, ka mēs netiksim garām tiem acu pētītājiem…

-Jā, jā, jā, bet kā tad bija ar tevi, Mollij, šorīt Gremersijas parkā, kad aizbēga Petula? Es domāju, ka tava apakš­lūpa nokritis…

Mollija un Rokijs smējās, ainu pēc ainas atsaucot at­miņā baiļpilnākos brīžus.

-    Un trakākais ir tas, ka neviens nekad neuzzinās, kas to izdarījis vai kā tas ticis darīts. īstenībā vai zini ko? Rokijs lepni uzsvēra. Šis noziegums iekļūs vēsturē.

Tas iekļūs vēsturē. Mollija atminējās, ka Nokmans bija cerējis uz to pašu. Tad viņai atausa prātā vēl kaut kas no ļaundara teiktā. Mollija izslēdza televizoru un sāka pirk­stos burzīt salveti.

-      Zini, Rokij, īstenībā es nemaz neesmu labāka par Nokmanu. Es ari esmu noziedzniece.

Rokijs pārsteigts skatījās uz viņu.

-Jā, esmu gan, Rokij. Ja tā padomā. Es gribu teikt pa­skaties apkārt! Es izblēdlju ceļu uz šejieni, es apkrāpu cilvēkus, lai viņi par to maksā, es noblēdīju lomu Deivīnai Natelai. Es apkrāpu klausītājus Braiersvilā, tā ka īstenībā nozagu balvas naudu, un es atņēmu visiem pārējiem bēr­niem iespēju uzvarēt talantu konkursā.

-     Ak, izbeidz jel! Rokijs bezrūpigi atteica. Tu esi ģeniāla hipnotizētāja. Tas tev padodas. Tas ir tavs talants. Es gribu teikt, ka neviens no citiem ļautiņiem Braiersvilā nespētu nokļūt līdz Ņujorkai ar savu talantu. Tu esi izcila. Visi ir apmierināti. Ņujorkiešiem patika tava izrāde, tas viņiem bija skaistākais vakars mūžā. Un Riksija un Berijs tevi mīl. Tikai paskaties uz to publicitāti, kādu tu viņiem esi sagādājusi ar Zvaigznēm uz Marsa. Tagad par to zina visa Ņujorka un ļaudis biļetes pirks gūzmām. Tu neesi īsta zagle; tu tikai dabū no citiem to, ko tev vajag, izmantojot citādus paņēmienus. Vienīgais, ko tu tiešām esi nozagusi, ir Deivīnas loma, bet viņa jau pati nebija nekāds eņģelis, vai ne? Mēs abi esam vienīgie, kam zināma patiesība, tā­pēc patiešām, Mollij, kāda tam nozīme?

-Jā, es zinu, taču būt patiesam ir labāk, vai ne, Rokij?

-    Nūjā, ir jau, taču, Mollij, es tev tagad neļaušu doties savas vainas meklējumos. Liecies mierā!

Mollija jutās vainīga, taču bija vēl kas. Gluži kā izbēdzis zirgs, kas auļojis un auļojis bez apdoma, viņa tagad at­radās vietā, kurā nemaz negribēja būt. Laika pavadīšana kopā ar Rokiju bija likusi viņai palēnināt gaitu un palū­koties apkārt.